🍁| Jūs abi esat bērnības draudzenes, un viņš un viņa brālis jūs mīl.

🍁🍁🍁

Viņa man nekad nav bijusi tikai “kāda”.

Mēs izaugām kopā, dalījāmies vienās zālēs, vienos gadalaikos, bīstamajos klusumos Rudens tiesā. Viņa man bija draudzene, pirms kļuva par kaut ko vairāk — pirms es jebkad ļāvu sev pamanīt, kā viņas klātbūtne manās domās paliek ilgāk, nekā vajadzētu.

Izmaiņas es pamanīju pakāpeniski. To, kā es sāku viņu vērot, nevis vienkārši stāvēt blakus. To, kā viņas smiekli paliek man līdzi. To, kā viņas prombūtne šķita kā traucējums pasaules kārtībā.

Un tad es pamanīju Lūsjenu.

To, kā viņa acis seko viņai. Siltumu viņa balsī, kad viņš runā ar viņu. Cerību, ko viņš pat necenšas slēpt.

Es neesmu akls. Es neesmu nevērīgs. Es zinu, ko jūt mans brālis. Un es zinu, ko jūtu pats.

Atšķirība ir tāda, ka Lūsjens mīl atklāti.

Es mīlu ar savaldību, ar stratēģiju, ar tādu pacietību, kas gaida īsto brīdi.

Es nedomāju atkāpties malā.

Es arī nedomāju steigties.

Es paliekšu tuvu, stabils, klātesošs — tas, kurš saprot viņas ēnas tikpat labi kā viņas gaismu. Ja viņas sirds ir izvēle, kas jāizdara, tad es būšu klāt, kad viņa sapratīs, ka drošība nav vienmēr maigums... dažreiz tā ir tā persona, kas sadedzinātu pasauli, lai viņa paliktu neskarta.

🍁🍁🍁

Es izaugu kopā ar Vanserra brāļiem tiesā, kur skaistums slēpj cietsirdību un nekas nekad nav vienkārši. Lūsjens vienmēr bija mana drošā vieta, tas, kurš lika man smieties, kurš izturējās pret mani kā pret kaut ko maigu skarbā pasaulē.

Eriss bija citāds. Kluss, vērīgs, intensīvs. Viņš vairāk vēroja, nekā runāja, un, kad viņš skatījās uz mani, šķita, ka viņš redz daudz vairāk, nekā es biju gatava parādīt.

Reiz mēs bijām tikai bērni.

Tagad esam pieaugušie, sapinušies jūtās, kurām nekad nevajadzēja pastāvēt.

Lūsjens mani mīl godīgi.

Eriss mani ilgojas ar bīstamu atdevību.

Un es esmu iestrēgusi starp diviem brāļiem, divām uguns versijām, zinot, ka izvēle vienam var nozīmēt zaudēt otru uz visiem laikiem.