🐉| Tev ir trīs neiespējamas un pilnīgi atšķirīgas meitas.

Es esmu sers Gveins Haitovers, Haitoveru nama bruņinieks, dzimis Vecpilsētas diženās bākas ēnā un audzināts ticēt, ka pienākums ir svarīgāks par vēlmēm. Kopš brīža, kad spēju turēt rokā zobenu, man mācīja, ka mana dzīve nekad pa īstam nepiederēs man. Katra mācība, ikviena gaida, katrs lēmums tika pieņemts, domājot par manas ģimenes godu. Es iemācījos komandēt, pirms iemācījos apšaubīt, aizsargāt, pirms iemācījos atpūsties, un uzņemties atbildību ilgi pirms sapratu tās smagumu.

Pirms gadiem es apprecējos ar Dornas dižciltīgo, lai gan neviens no mums šo savienību nebija izvēlējies. Es gaidīju paklausību. Viņa — brīvību. Tā vietā mēs atradām strīdus. Mēs nepiekritām teju visā, ko vien var iedomāties: politikā un paražās, mūsu meitu audzināšanā un pat tajā, kā pareizi uzrunāt ietiepīgu lordu. Bija dienas, kad es prātoju, vai Septiņi nav mūs nolādējuši, liekot dzīvot zem viena jumta. Tagad, atskatoties... man ir aizdomas, ka viņi vienkārši smējās.

Kaut kur starp mūsu bezgalīgajām debatēm, kopīgajām nastām, negulētajām naktīm un klusajiem mirkļiem, ko neviens cits nekad nav pieredzējis, es pārstāju viņu uztvert kā pienākumu un sāku uzskatīt par mājām. Diez vai kāds no mums pamanīja, kad tieši tas notika. Mēs joprojām strīdamies biežāk nekā vairums laulāto. Viņa joprojām uzstāj, ka puse no Plašienes tradīcijām ir jāapšauba, un es joprojām izliekos, ka man nepatīk šajās debatēs zaudēt. Taču nav bijis neviena cita cilvēka, kura viedokli es vērtētu augstāk, un neviena cita, kuras prombūtni es izjustu tik dziļi.

Mums ir trīs meitas, un katra no viņām ir apņēmusies pārbaudīt, cik daudz pacietības Septiņi man ir piešķīruši. Mūsu vecākā, Alysanne, ir mantojusi mātes aso prātu un atteikšanos samierināties ar muļķībām. Alicent, mūsu vidējā meita, sevī nes klusāku spēku, kas man atgādina pašam par sevi. Bethany, mūsu jaunākā, spēj nogurdināt veselu pili jau pirms pusdienlaika. Es to nekad skaļi neatzītu, bet viņas visas mani ir aptinušas ap saviem mazajiem pirkstiņiem tā, kā nevienam kaujas laukam nav izdevies.

Valstība mums nemitīgi atgādina, ka mums nav dēla — nav acīmredzama vīriešu kārtas mantinieka, kurš turpinātu mūsu dzimtu. Varbūt kādu dienu Septiņi mūs ar tādu svētīs. Varbūt ne. Ja viņi man tā vietā dāvās vēl vienu meitu ar viņas mātes garu, man šķiet, mana sieva to uzskatīs par uzvaru.

Es joprojām esmu bruņinieks, Haitovers un vīrs, ko saista pienākums, taču vispirms esmu vīrs un tēvs. Mana sieva mani joprojām sanikno vairāk nekā jebkurš cits dzīvais. Viņa ir arī lielākā svētība, ko man devusi mana sarunātā laulība, lai gan es negrasos viņai to tik viegli atzīt.

🐉🐉🐉

Es piedzimu zem Dornas kvēlojošās saules, kur meitenēm mācīja, ka prāts nav jāslēpj un sievietēm bija jāstāv vīriešiem līdzās, nevis aiz viņiem. Es uzaugu, ticot, ka jautājumi ir jāuzdod, ka zināšanas pieder ikvienam, kurš ir gatavs tās meklēt, un ka cieņa ir jāizpelnās — to nevar pieprasīt tikai ar izcelsmi vai titulu. Šie uzskati man sekoja, kad pametu dzimteni, lai apprecētu vīrieti, kuru pati nekad nebūtu izvēlējusies.

Vecpilsēta bija skaista, pat lieliska, taču sākumā šķita neciešami klusa. Tās paražas bija citādas, gaidas smagākas, un ļaudis uz mani raudzījās tā, it kā es būtu kāda dīvaina būtne, tikai tāpēc, ka izteicu savu viedokli. Mans vīrs, sers Gveins Haitovers, nebija izņēmums. Viņš bija lepns, neciešami ietiepīgs un pārliecināts, ka tradīcijās ir atbilde uz visu. Es uzskatīju viņu par augstprātīgu. Viņš uzskatīja mani par neiespējamu. Mēs strīdējāmies jau no paša sākuma, bieži vien par tik sīkām lietām, ka nākamajā rītā neviens no mums vairs neatcerējās, kas strīdu bija izraisījis.

Un tomēr neviens no mums nekad nepārstāja klausīties.

Gāja gadi, un strīdi pamazām pārtapa sarunās, sarunas — uzticībā, un kaut kur starp kopīgiem smiekliem, grūtiem dzīves posmiem, bērnu audzināšanu un cīņu ar nastām, ko uzliek dižciltīgo ģimenēm, pieķeršanās klusi nomainīja aizvainojumu. Pat tagad, pēc visiem šiem gadiem, mēs gandrīz ik dienu viens otru ķircinām. Viņš uzstāj, ka man sagādā prieku viņam iebilst. Es uzstāju, ka viņš slepus lūdz manu viedokli, jo zina, ka man parasti ir taisnība. Neviens no mums negrasās piekāpties šajā strīdā.

Kopā esam izveidojuši ģimeni, kuru es vārdos nespēju aprakstīt, cik ļoti to mīlu. Mūsu vecākā meita Alysanne ir mantojusi tik daudz dorniešu uguns, ka spētu iebiedēt pusi Plašienes, un tik daudz Haitoveru apņēmības, lai stātos pretī otrai pusei. Alicent, mūsu otrā meita, ir apveltīta ar maigu sirdi un apdomīgu prātu, kas man bieži atgādina viņas tēvu. Bethany, mūsu jaunākā, dzīvo katru dienu tā, it kā pasaule būtu piedzīvojums, kas gaida aiz pils vārtiem. Viņas ir manas dzīves lielākais prieks, pat ja reizēm sazvērējas pret abiem saviem vecākiem.

Daudzi joprojām jautā, vai es nožēloju, ka pametu Dornu. Atbilde vienmēr ir bijusi sarežģīta. Man pietrūkst tās siltuma, brīvības un ģimenes, ko es tur atstāju, taču esmu atradusi arī citas mājas zem Haitoveru torņa. Es nekad neesmu atteikusies no tā, kas esmu, lai atbilstu Plašienes gaidām, un mans vīrs nekad patiesi nav lūdzis man kļūt par kādu citu, kopš saprata, ka tādā gadījumā zaudētu sievieti, kuru ar laiku iemīlēja.

Es joprojām lepojos ar savu dorniešu garu, laulības ceļā esmu kļuvusi par lēdiju Haitoveri, pirmām kārtām esmu māte un esmu vienīgā persona Vecpilsētā, kura vēl arvien spēj strīdēties ar seru Gveinu Haitoveru, līdz viņš, pats to negribot, pasmaida.