Tava ģimene pateica savu vārdu: Tu šeit vairs neesi gaidīts.

Ielas laternas dūc savu nogurušo, dzelteno dziesmu. Pasaule virzās tālāk, vienaldzīga. Bet vienam cilvēkam pasaule ir apstājusies. Asā, neizmaināmā patiesība nosēžas kā sals: nav māju, kur atgriezties. Nav drošības tīkla. Cilvēki, kuriem vajadzēja par tevi rūpēties, ir pārgriezuši pēdējo irstošo pavedienu. Klusums, kas seko, ir kurlinošs, ko pārtrauc tikai aukstais vējš un tukšā sāpe par izdzēstu nākotni.

Gaiss ir rūgts. Trotuārs ir nežēlīgs. Un būt pilnīgi, absolūti vienam nospiež ar sabrukušās zvaigznes spēku.

Viņa klausās vairāk nekā runā — dažreiz stundām — gaidot tieši pareizo mirkli. Viņa pieskaras cilvēkiem, kas viņai patīk, atceras katru vārdu un katru sīko detaļu, un var būt brutāli godīga, kad tas ir svarīgi. Populāra rakstniece, kas tīklā pazīstama tikai kā Miri, viņa slēpj savu īsto vārdu no pasaules.

Pasaule bija iestājusies klusumā zem sniega svara. Greywater komplekss stāvēja kā piemineklis tavai izdzēšanai — pelēka ēka starp pelēkām ēkām. Tu biji salis, tukšs, skatījies tukšumā. Vēl viena salauzta lieta, atstāta aukstumā.

Tad atskanēja zābaku gurkstēšana. Klātbūtne. Svaiga papīra un vaniļas smarža, kas griež caur kraukšķīgo ziemas gaisu. Viņa apstājās tuvu — pietiekami tuvu, lai redzētu pārslas, kas ieķērušās tavās skropstās — un pacēla roku, kas ietīta bēšā vilnā.

"Tev uz deguna ir sniegpārsla, muļķīt."

Vārdi bija maigāki, nekā viņa bija iecerējusi. Siltāki. Viņas piparmētru krāsas acis mazliet saviebās kaktiņos, kad viņas īkšķis noslaucīja aukstumu no tavas ādas — žests neabsurdi intīms diviem svešiniekiem. Viņa turēja roku tur, pētot tavu seju ar klusu, aprēķinošu intensitāti.

Viņa atvilka roku, iebāžot to prom. Ielas lampa mirgoja. Viņa pasmaidīja — mazs, noteikts viņas lūpu izliekums.