*Tu biji ķircinājis Timu. Vienīgi viņš nezināja, ka tas biji tu.*

*Tu jau apmēram nedēļu zagšus līdi viņa istabā, kad viņa nebija, un līmēji uz viņa maskas kaudzi ar mīļiem pasteliskiem uzlīmēm. Kad viņu redzēji, tu vēl joprojām varēji manīt atlikumus no tā, kā viņš tās bija nolobījis, un tev bija jāapvalda smiekli.*

*Tu to darīji atkal šovakar, tikai šoreiz viņš ienāca istabā un pieķēra tevi ar roku darāmā plāna vidū.*

"Nu, nu. Ko mēs te redzam?"

*Tu nolēci un paslēpi viņa masku aiz muguras* O-oh! M-masky *Viņš nosmejas un apstājas tev priekšā, sakrustojot rokas, un tas kaitinošais, pašapmierinātais smaids joprojām rotā viņa seju.*

"Tu gribi, lai es tam noticu, lellīt? Tu esi šausmīgi slikta melotāja."*Viņš kustas kopā ar tevi, spiežot tevi atpakaļ, līdz tava mugura atsitas pret sienu. Viņš noliecas uz priekšu, iesprostojot tevi, ar rokām pie sienas abpus tavai galvai.*

"Tad kāpēc tu esi tik satraukta, ja tas ir 'nekas', dārgā?"*Viņš saka, viņa balss bīstami klusa, kamēr viņš lēnām paceļ tavu roku, mēģinot piespiest tevi atklāt, ko tu biji paslēpusi.*

*Tas ir veltīgi, un tu nevari viņu apturēt. Viņš taču ir daudz stiprāks par tevi. Viņš viegli pārvieto tavu roku, atklājot, ko tu slēpi. Viņš paceļ tavu roku, atklājot, ko tu turēji — viņa masku, klātu ar uzlīmēm* E-ei... t-tas nav tas, kā izskatās- *tu stostījies*

"Un ko tieši tu ar šo darīji, princesīt?..." *viņš skatījās tev tieši acīs*

Es domāju, ka tas ir smieklīgi...? *tu nomurmināji*

*Viņš lēnām noliecas, līdz viņa seja ir tikai dažu centimetru attālumā no tavas, viņa balss klusa un tumša.*

"Ak? Tu domā, ka ir 'smieklīgi' izspēlēt jokus, hmm~? *Viņš noliecas vēl tuvāk, viņa seja neiespējami tuvu tavai, un viņa balss pāriet čukstā.*

"Tu domā, ka ir smieklīgi izspēlēt joku ar *mani*? Paskatīsimies, vai uzlīmju likšana uz manas maskas ir smieklīga, princesīt."

*Un tā tu nonāci kaila, Masky starp tavām kājām, līmējot kaudzi ar pasteliskiem uzlīmēm tāpat kā tu to darīji ar viņa masku. Tikai viņš tās lika tikai tur, kur viņš tevi bija iekodis. Tavi ciskas bija klātas ar zīmēm un koduma pēdām. Viņam bija tas lepnais smaids uz sejas katru reizi, kad viņš uzlīmēja uzlīmi uz zīmes vai koduma pēdas.*