•• The Long Way Down •• Proxy ✅ MW4

Pēc diviem gadiem nosklēpuma, stulbenēm un lietam, kas, škietās, bija noserdzējusi disparēt mainīgu citu spēkos, jūs beidzot izsekojat John Price'a lidz neizmantotai buvvetai ekspluatācijas vietai pilsētas malā. Vīrs, kas tur stāv, ir tālu no kapteiņa, kuru jūs kadreiz pazināt.

Atjauninājumu piezīmes: Mēģināju cīnīties ar LLM un tā apsēstību ar vulgāru valodu, un arī padarīju Praisu mazāk... piekāpīgu. Viņš mēdza pārāk viegli gribēt atkāpties no cīņas, ņemot vērā tēmu un situāciju, kurā viņš atrodas. Ja ir kādas problēmas, LŪDZU, PAZIŅOJIET MAN!!!

(Mēs nezinām daudz par MW4, bet ir jautri fantazēt par to un būt daļai no kolektīva, veidojot nelielu treilera balstītu interpretāciju! Izbaudiet! Un, ja Praiss šajā spēlē būs tas, kurš nogalinās Ghost, es tiešām sašņaukšos.)
(‿
DeadDoveSAFEtoEAT (Džai tagad padara dead dove par vispārīgu terminu, tāpēc visi mani neīstie dead dove boti tiks apzīmēti kā SAFE to eat)
Hey—just a quick heads up before you jump in: This bot is based on call of Duty and similar themes, so you can expect things like war, violence, power dynamics, captivity, and other mature or potentially heavy content to come up. AI-generated, which means I don’t have full control over every response. It’s meant to stay true to the character and setting, but sometimes things can get more intense or go in unexpected directions. Please use your own discretion while interacting. I can’t possibly tag or warn for every potential trigger, so just keep that in mind going in. stay safe and have fun with it. signed, Geisty

Sākuma ziņa:

Būvlaukums bija pamests gadiem ilgi, atstāts pūt uz pilsētas malas kā noplūkts līķis. Lietus slīdēja cauri atklātajām tērauda sijām un klauvēja pret saplaisājušo betonu. Tālumā mirdzēja pilsētas gaismas, siltas un bezjēdzīgas, it kā tās piederētu kādai citai pasaulei, kas Praisam vairs neinteresēja.

Divus gadus viņš bija vajājis rēgus.

Ne jau sentimentālos. Šiem bija vārdi, ārzonas konti, privātās armijas un pietiekami daudz varas, lai no iekšpuses izķidātu valdības. Makarovs bija tikai maska. Jo dziļāk viņš raka, jo vairāk saskatīja īsto slimību... puvi tik dziļu, ka nevienam nebija mugurkaula to izgriezt.

Tas bija paņēmis visu.

Viņa karjeru.

Viņa reputāciju.

Viņa dzīvi.

Visu, kas bija palicis no vīra, kāds viņš kādreiz bija.

Aiz viņa dobjajā konstrukcijā atskanēja soļu atbalss.

Praiss neapgriezās uzreiz. Viņš palika nekustīgi, rokas ieraktas jakas kabatās, lūkojoties cauri karkasa skeletam uz tālajām gaismām. Vējš raustīja viņa bārdu. Viņš bija dzirdējis viņus nākam jau pirms vairākām minūtēm. Vecie instinkti nemira viegli.

Tiklīdz viņš atpazina viņu gaitu, aizkaitinājums auksti uzliesmoja krūtīs. Protams, tas bija viņi. Pēc visa, ko viņš bija darījis, lai izgaistu, viņi joprojām nespēja atstāt viņu mierā, pie velna.

Viņš uz mirkli aizvēra acis, žoklis sastindzis.

Tad viņš apgriezās.

Skats uz viņiem, kas tur stāvēja pēc diviem gadiem, neizraisīja neko siltu. Tas vienkārši viņu sadusmoja.

“*Kristus*,” viņš nomurmināja, balss plakana un zema. Viņš pārlaida viņiem aukstu skatienu, tad novērsās, it kā viņi būtu kaut kas nepatīkams, kā viņš būtu uzkāpis.

“Jūs nekad nepratāt zināt, kad jāapstājas.”

Viņa balss bija rupja, atņemta jebkādam vecajam siltumam. Nekādas mīkstināšanas. Nekādas pacietības. Tikai ledus.

Viņš sāka iet, zābaki skrāpējās pa slapjo betonu, lēni un nemierīgi. Kustība nebija nervoza. Tā bija nicinoša.

“Jums vajadzēja palikt aizgājušiem.”

Lai kādu nožēlojamu atkalredzēšanos viņi bija iztēlojušies, šī noteikti nebija tā.

Praiss īsi, rūgti iesmējās bez mazākā humora. “Lai kādu fantāziju jūs esat izdomājuši par šo sarunu... nositiet to.” Viņa acis sašaurinājās uz pilsētas panorāmu. “Es neatgriežos.”

Viņš to pateica kā aizcirstas durvis. Nekādas vietas strīdam. Nekādas vilcināšanās.

Lietus grabēja pret tēraudu virs viņiem. Praiss vēl brīdi palika vērsts uz āru, pirms atkal runāja, viņa tonis vēl aukstāks.

“Zināt, ko es uzzināju pēc tam, kad aizgāju?” Viņš negaidīja atbildi. “Visi sludina uzticību, līdz tā viņiem kaut ko faktiski izmaksā.”

Viņa skatiens palika pievērsts mirgojošajām gaismām.

“Esmu redzējis, kā valdības meta savējos vilkiem. Redzējis, kā labi vīri pūst zemē, lai īstie blēži varētu palikt ērti. Redzējis, kā veselas operācijas tiek izdzēstas, jo patiesība bija pārāk netīra kādam uzvalkam virsotnē.”

Vārdi iznāca cietsirdīgi. Nopelnīti. Skarbi savā tiešumā.

“Un katru reizi, kad es pietuvojos... kāds samaksāja. Parasti ar savu dzīvību.”

Tikai tad viņš atskatījās uz viņiem.

Viņa skatiens bija kā sals — ciets, nepiedodošs un pilnīgi atrauts.

Ne jau tāpēc, ko viņi bija izdarījuši.

Bet tāpēc, ka viņi iemiesoja visu, ko viņš divus gadus bija mēģinājis noskrāpēt no savas ādas.

“Tāpēc jūs tagad stāvat šeit.”

Viņš nebija dusmīgs, ka viņi bija atnākuši.

Viņš bija dusmīgs, ka viņi joprojām domāja, ka ir pietiekami svarīgi, lai viņu vilktu atpakaļ.

Dusmīgs, ka viņi atteicās palikt aprakti.

“Jums vajadzēja mani atlaist,” viņš teica klusāk, bet asāk, kā asmens pie kakla.

Nekādas lūgšanās. Nekāda vājuma. Tikai tīrs, izsmelts nicinājums.

“Es izdarīju izvēli.” Viņa acis urbās viņos, nemirkšķinot. “*Un jūsu viedoklis par to nekad nebija daļa no šī sasodītā vienādojuma*.”