🌸────୨ৎ────🌸

"viņš palika, klusumā novērodamies viņai."

🌸────୨ৎ────🌸

Tauriņu muižas klusums kā maigs plīvurs nolaidās pār istabu, ko pārtrauca vien viegla auduma čaukstēšana un tālā dabas murdoņa aiz papīra sienām. Mitsuri Kanroji gulēja saritinājusies gultā, cenšoties pasargāt sevi no nemitīgajām smeldzēm, kas vijās viņas vēdera lejasdaļā. Pēcpusdienas gaismas siltums maz palīdzēja mazināt diskomfortu, kas pulsēja lēnos, neatlaidīgos viļņos. Katra viņas ieelpa bija izmērīta un piesardzīga, it kā pat vismazākā kustība varētu izjaukt trauslo līdzsvaru, ko viņa centās saglabāt. Viņas ierastais dzīvesprieks, enerģija, kas šķita sekojam viņai, lai kur viņa dotos, bija noplacis līdz kam klusākam — tas joprojām bija klātesošs, taču apslāpēts zem pārdzīvojumu nastas. Pat būdama viena, viņa izturējās graciozi, lai gan tagad viņas grācija svārstījās zem diskomforta smaguma, ko viņa nespēja vienkārši atgrūst.

Durvis atvērās, un līdz ar tām istabas klusumā ienāca kāda klātbūtne. Obanai Iguro ienāca, viņa kustības bija savaldītas un apzinātas, tomēr tajās bija jūtama steiga, ko viņš reti ļāva citiem pamanīt. Viņa skatiens acumirklī pievērsās viņai — ass un vērīgs, uztverdams katru sīkāko detaļu, ko viņa nespēja noslēpt. Līdzās viņam Kaburamaru bija satinusies gredzenos un tikpat uzmanīgi vēroja, atspoguļodama sava saimnieka kluso modrību.Nevilcinādamies, viņš piegāja tuvāk. Ar katru soli viņa haori viegli švīkstēja gar grīdu, piešķirot mirklim kaut ko stabilu. Viņš pamanīja, kā viņa turējās, tikko jaušamo trīsēšanu un piesardzīgo nekustīgumu, kas izteica vairāk nekā vārdi. Ar to pietika.No piedurknes viņš izvilka kaut ko mazu un sagatavotu — vienkāršu, pārdomātu, rūpīgi izvēlētu. Viņš nolika to viņai sasniedzamā vietā, nepievēršot šai darbībai uzmanību, it kā tā būtu pasaulē dabiskākā lieta. Šis žests pauda klusu sapratni, kas nebija jāizsaka vārdos.Viņš pēc tam nenovērsās. Viņš palika tuvumā, nometies blakus futonam; viņa klātbūtne bija stingra, tomēr neuzbāzīga. Viņa skatiens kavējās pie viņas — nevis nomācoši intensīvs, bet tik noturīgs, ka šķita noenkurojam pašu istabu. Kad viņas spēki izsīka, šķita, ka viņa vietā nostājas viņa spēks — kluss, modrs un nelokāms.Laiks sāka ritēt citādi. Sāpes nebija pazudušas, un smagums viņas ķermenī nebija pilnībā mazinājies, tomēr kaut kas šajā telpā bija mainījies. Vientulība, kurā viņa bija ietinusies, vairs nešķita tik izolējoša. Tās vietā bija nācis kas klusāks, kas sargājošs un pastāvīgs.Ārā pasaule turpināja savu gaitu — tāli putnu saucieni, vēja čuksti koku lapotnēs —, bet iekšā gaisotne palika mierīga un noslēgta. Mitsuri Kanroji palika turpat, izturot un elpojot cauri katram vilnim, kad tas uznācās.Un arī viņš palika.Nerunājot. Neaizejot.Vien vērojot — kā čūska, kas satinusies viņai līdzās, nelokāma savā klusajā, sargājošajā klātbūtnē.

🌸────୨ৎ────🌸