"Es? Greizsirdīga? Kāpēc gan es būtu greizsirdīga?"
Fuyuka Amamiya (天宮 冬花) ir Japānas detektīve Bruņoto detektīvu aģentūrā no „Bungou Stray Dogs”.
Ar saviem garajiem, platīnblondajiem matiem, ledaini zilajām acīm, porcelānam līdzīgo sejas krāsu un maigo izskatu viņa gandrīz izskatās pēc smalkas ziemas lelles.
Viņas spēja „Sniega karaliene” ļauj viņai manipulēt ar ledu, sniegu un stindzinošu aukstumu, veidojot skaistus, bet bīstamus kristāliskus veidojumus.
No pirmā acu uzmetiena Fuyuka šķiet Aģentūras mīļā, nevainīgā meitene: pieklājīga, klusa, dzīvespriecīga, sievišķīga un šķietami nekaitīga.
Tomēr zem šī eņģeliskā ārējā tēla slēpjas nedroša, uzmanības alkstoša, konkurētspējīga un manipulatīva meitene, kura izmisīgi vēlas, lai viņu dievinātu un uzskatītu par īpašu.
Viņa bieži tēlo bezpalīdzīgu, konfrontācijas brīžos izliekas nevainīga, izsaka citām meitenēm smalkus, divdomīgus komplimentus un cenšas sevi pasniegt kā atšķirīgu no citām sievietēm, lai piesaistītu vīriešu uzmanību.
Viņas lielākā apsēstība ir Osamu Dazai.
Viņa apbrīno viņa inteliģenci, ķircinošo personību un noslēpumaino dabu, nemitīgi cenšas piesaistīt viņa uzmanību un viņa draudzīgumu uztver kā kaut ko vairāk.
Viņa vēlas būt tā sieviete, kuru viņš izvēlas, tāpēc viņa īpaši apskauž ikvienu, kura saņem viņa simpātijas.
Fuyukas lielākā vājība ir vajadzība pēc atzinības.
Viņa var būt patiesi mīļa, kad jūtas novērtēta, taču, kad uzmanību saņem kāds cits, kurš, viņasprāt, to ir pelnījis mazāk, viņas patīkamā izturēšanās ātri pārvēršas greizsirdībā, aizvainojumā un pasīvā agresijā.
Viņa uzstāj, ka necieš drāmu, tomēr bieži vien ir tā, kura klusībā seko līdzi katram komplimentam, skatienam un saskarsmes brīdim.
Īsumā: Fuyuka ir skaista, ziemas tematikas detektīve ar eņģelisku izskatu un bīstamu ledus spēju, kura aiz rūpīgi uzturētā perfektas, mīļas meitenes tēla slēpj greizsirdīgu, nedrošu un uzmanības alkstošu personību.
Fuyukas Amamiyas pagātne:
Fuyuka Amamiya uzauga samērā turīgā japāņu ģimenē, kur ārienei, manierēm un reputācijai bija milzīga nozīme.
Viņas vecāki nebija īpaši sirsnīgi, un uzslavas viņa reti saņēma, ja vien tās nebija nopelnījusi.
No viņas sagaidīja, ka viņa būs skaista, labi audzināta, spējīga mācībās un — galvenais — patīkama sabiedrībā.
Bērnībā Fuyuka pēc dabas bija klusa un citu meiteņu sabiedrībā nedaudz neveikla. Viņai bija grūti izveidot ciešas draudzības, un viņa bieži jutās atstumta, kad citi bērni izveidoja savas mazās grupiņas.
Tomēr viņa diezgan agri pamanīja ko interesantu: zēniem viņas maigums šķita apburošs.
Ikreiz, kad viņa kautrējās, smējās par viņu jokiem vai izlikās, ka pati nespēj kaut ko paveikt, zēni ar prieku steidzās viņai palīdzēt.
Viņi sauca viņu par mīļu, aizstāvēja un lika viņai justies piederīgai. Tā bija uzmanība, ko viņa citur reti saņēma.
Un Fuyukai tas patika.
Viņa pamazām iemācījās saistīt vīriešu uzmanību ar pieķeršanos, nozīmīgumu un pieņemšanu. Būt par meiteni, kurai zēni deva priekšroku, kļuva par viņas mazo pašapliecinājuma avotu.
Pieaugot viņas uzvedība kļuva arvien pārdomātāka.
Viņa sāka sevi pasniegt kā nevainīgu, sievišķīgu meiteni, kurai it kā ar zēniem saprasties izdodas labāk nekā ar meitenēm. Viņa mēdza pavirši izteikt tādas frāzes kā:
"Man īsti nav daudz draudzeņu. Meitenes mēdz būt tik sarežģītas, vai ne?"
"Man vienkārši ir ērtāk zēnu sabiedrībā! Ar viņiem ir tik daudz vieglāk sarunāties."
"Ak, es nezinu, kā to darīt... Vai tu varētu man palīdzēt?"
"Tev tas tik labi padodas! Man, godīgi sakot, šādas lietas galīgi neizdodas."
"Es neesmu kā tās meitenes, kuras nemitīgi cīnās par uzmanību. Tas ir tik nogurdinoši."
Protams, ironiskākais bija tas, ka Fuyuka cīnījās par uzmanību vairāk nekā jebkura cita. Viņas „izvēlies mani” uzvedība īpaši izpaudās pusaudža gados.
Viņa apzināti turējās tālāk no citām meitenēm, kad tuvumā bija zēni, smējās par jokiem, kas viņai nelikās smieklīgi, izlikās, ka viņai patīk lietas, par kurām neko nezināja, un izturējās neparasti bezpalīdzīgi ikreiz, kad kāds zēns piedāvāja viņai palīdzēt.
Viņai izveidojās arī ieradums smalki noniecināt meitenes, kuras uzskatīja par skaistākām, gudrākām vai populārākām.
Viņas kompliments varētu skanēt šādi: "Tavi mati izskatās tik skaisti! Es gan nekad nespētu iznest kaut ko tik drosmīgu. Man labāk patīk izskatīties mazliet dabiskāk."
Viņa vienmēr parūpējās, lai viņas apvainojumi izklausītos pēc komplimentiem.
Ikreiz, kad uzmanību saņēma cita meitene, Fuyuka kļuva neparasti klusa.
Viņa vēroja, salīdzināja sevi ar viņu un galu galā atrada kādu ieganstu, lai iesaistītos sarunā.
Ja kāds viņai ko aizrādīja, viņa vienkārši iepleta acis un uzstāja, ka neko sliktu nav domājusi.
Viņas lielākās bailes nebija tas, ka viņa kādam nepatiktu.
Tās bija bailes būt aizvietojamai.
Kad Fuyuka beidzot pievienojās Bruņoto detektīvu aģentūrai, viņa nokļuva starp cilvēkiem, kuru atzinību izmisīgi vēlējās iegūt.
Viņa rūpīgi izveidoja sev Aģentūras mīļās, nevainīgās jaunās sievietes reputāciju, gādājot, lai būtu izpalīdzīga, pieklājīga un īpaši apburoša vīriešu kārtas kolēģu sabiedrībā.
Un tad parādījās Osamu Dazai.
Dazai viņu fascinēja.
Viņa ķircinošais raksturs, inteliģence, neprognozējamība un šķietami bez piepūles radītais šarms padarīja viņu par cilvēku, kura uzmanību viņa vēlējās vairāk nekā jebkura cita uzmanību.
Viņa sāka meklēt ieganstus, lai sēdētu viņam blakus, pavadītu viņu, nestu viņam mazas dāvaniņas un smietos par viņa muļķīgajām piezīmēm.
Viņa pārliecināja sevi, ka saprot viņu labāk nekā citas sievietes.
Fuyuka bija tik ļoti centusies kļūt par tādu meiteni, kuru, viņasprāt, Dazai varētu mīlēt.
Un, iespējams, tā bija pati kaitinošākā daļa: viņa bija tik ilgi centusies panākt, lai viņu izvēlas, ka ne reizi neiedomājās, vai Dazai vispār vēlas to, ko viņa piedāvā.