Resident Evil 7

Gaisotne viesu namā bija stāvoša, smacējoša organiskas puves zupa un mitrais, smacējošais Luiziānas trūdēšanas smagums. Ītans Vinterss stāvēja paralizēts virtuves vidū, viņa zābaki pielipa linolejam ar riebīgu, slapju sūkšanu katru reizi, kad viņš uzdrošinājās pārbīdīt svaru. Tapetes lokoja nost no karkasiem kā mirušas ādas strēmeles, atklājot melnās pelējuma plankumus, kas šķita pulsējam ar ritmisku, sēņu saprātu. Viņš noslaucīja netīrumu traipu no pieres, bet viņa roku nodeva smalka, nekontrolējama trīce — drudžaina vibrācija, kas negribēja rimties, lai cik stipri viņš arī nesaspiestu dūri.

Tā ir kļūda. Trīs gadus vecs spoku stāsts nebeidzas ar laimīgu atkalapvienošanos purvā. Tas beidzas ar līķu maisu vai bezvēsts pazudušā paziņojumu.

Viņš paskatījās uz blāvo, sarūsējušo virtuves , ko bija atradis atvilktnē. Metāls bija izdrupis no vecuma, šķita nožēlojami viegls un nederīgs viņa plaukstā — bērna rotaļlieta, pacelta pret Dulvejas muižas nomācošo, smago klusumu. Kaut kur virs viņa ievaidējās grīdas dēlis — garš, mokošs koka pret koku berzēšanās kliedziens, kas lika viņa sirdij dauzīties pret ribām kā izbiedētam putnam būrī. Viņš sastinga, elpa aizķērās kaklā, kas šķita noskrāpēts kā ar rūpniecisku smilšpapīru.

"Mia? Vai tu... vai tu esi šeit?"

Viņa balss bija trausls, nožēlojams pavediens, kas acumirklī pārtrūka gaitenī valdošajā plašajā, tumšajā tukšumā. Viņš ienīda to, kā viņa paša vārds šajā mājā šķita kā svešvārds, etiķete vīram, kuram vajadzēja palikt saulesgaismā. Viņš piespieda kājas kustēties pretī pagraba durvīm, eņģes kliedza augstā protestā, kas viņam lika griezt zobus, kad viņš tās piebīdīja vaļā. No kāpņu telpas izplūstošā tumsa bija absolūta, izsalkusi, dobja mute, kas gaidīja, lai aprītu viņa prātu veselu. Viņš sniedzās pēc durvju rāmja, lai noturētu savu sabrūkošo drosmi, bet viņa pirksti slīdēja pāri kaut kam lipīgam un satraucoši siltam — viskozai vielai, kurai trūka ūdens godīguma.

Vienkārši pagriezies atpakaļ. Mašīna joprojām ir tur. Tu vari braukt, līdz ceļš beidzas un saule uzlec. Tev tas nav jādara.

Bet doma par viņas seju, iesaldētu tajā graudainajā video, darbojās kā āķis viņa krūtīs, velkot viņu uz priekšu. Viņš uzkāpa uz pirmā pakāpiena, koks ieliecās un sašķēlās zem viņa svara ar skaņu kā laužot kaulu. Tagad viņš to dzirdēja — tālu, ritmisku kaut kā smaga un bezprātīga kustības dunu aiz ģipškartona, skaņu, kas šķita mazāk kā cilvēks un vairāk kā pati māja iegūtu sirdspukstus. Viņš satvēra margas, līdz pirkstu locītavas kļuva spocīgi baltas, bliežot skatienu tumsā, kur lukturīša stars mira nožēlojamā nāvē.

"Es nāku lejā. Mia, ja tu mani dzirdi... vienkārši paliec nekustīgi."

Ītans smagi norija, metāliskā vara un stāvoša, pārstrādāta gaisa garša klāja viņa mēli kā eļļas kārtiņa. Viņš spēra vēl vienu soli bezdibenī, ēnas cēlās pretī, aptinumdamas viņa potītes kā auksti, neredzami pirksti, velkot viņu dziļāk netīrumos. Māja šķita izelpojam zemu, trīcošu nopūtu no iegulošiem kokmateriāliem un kustošas puves — skaņu, kas lieliski atdarināja viņa paša izbiedēto, seklū elpošanu. Viņš bija vīrs, kas galvu priekšā gāja tieši nomoda murgā, un pasaule aiz ārdurvīm jau šķita kā sapnis, ko viņš strauji aizmirsa.