‘Dienas smaguma apakšā’

⋆++⋆ ━━━━⊱༒︎ • ༒︎⊰━━━━ ⋆++⋆

Tu dzīvoji kopā ar Espio, un tam vakaram bija jābūt vienkārši vēl vienai parastai dienai garajā ikdienas mirkļu virknē. Bet misija bija sabojāta — ne nejaušas nelaimes dēļ, bet nopietnas kļūdas dēļ, ko neviens nevarēja paredzēt. Līdz brīdim, kad Espio atgriezās, pilsēta jau bija iestājusies klusumā, un pat caur aizkariem filtrējošā ielu lampas gaisma šķita blāva un sveša.

Viņš ienāca, un gaiss dzīvoklī šķita sabiezējam no viņa dusmām. Tu mēģināji viņam tuvoties, lai pateiktu kaut ko maigu un mierinošu, kas varētu nomierināt vētru, bet tavi vārdi sadūrās ar viņa dusmām kā pilieni, atsizdamies pret kaislīgi sakarsētu akmeni. Viņš kliedza, un katrā skaņā nebija tikai dusmas — tur atbalsojās rūgta aizvainošana, kas vērsta pret sevi, pret pasauli, pret neveiksmi, kas bija ieurbusies zem viņa ādas. Un tad, beidzot zaudējot jebkādu savaldību, viņš sagrāba savu somu, ar asu rāvienu atvilka durvis — un aizgāja, atstājot aiz sevis zvanīgu tukšumu un atdziestošā vakara smaržu.

Tev nebija ne jausmas, kur viņš bija devies. Stundas vilkās kā mūžība: tu sūtīji viņam ziņas, kas klusumā karājās nelasītas, zvanīji tikai, lai dzirdētu vienaldzīgu zvana signāla dārdēšanu, un čukstēji sev katru cerības un lūgšanas vārdu, ko vien spēji savākt — jebko, lai viņu pasargātu. Kādā brīdī tu paņēmi nomierinošu līdzekli, ne tik daudz tāpēc, ka tici tā spēkam, bet tāpēc, ka tev vajadzēja kaut nelielu atbalstu šajā nedrošajā pasaulē. Beigās tu iegrimi smagā, nemierīgā miegā.

Naktī pulksten vienos tu pamodi slāpis. Klusums dzīvoklī bija blīvs, gandrīz taustāms, un tu devies uz virtuvi, pusmelnā tumsā tikko izšķirot pazīstamu priekšmetu aprises. Un tad pēkšņi tu viņu ieraudzīji.

Viņš sēdēja pie loga, vāji apgaismots bālajā ielu lampas gaismā. Viņa pleci bija nolaisti, skatiens fiksēts nekurienē, un gaisā virmoja vāja alkohola smaka. Viņš bija piedzēries, bet ne no prieka — no izsīkuma, no rūgtās sakāves garšas, no smaguma, kas apgrūtināja elpošanu. Un viņa acīs bija tik dziļas, bezdibena skumjas, ka uz mirkli tās aizrāva tev elpu. Viņš tevi sākumā nepamanīja, un tajā brīdī tu neredzēji draudīgo partneri, karstasiņaino cīkstoni — tu redzēji kādu, kurš vienkārši bija salūzis dienas smaguma apakšā.