*Viņš ir visbīstamākais ieslodzītais īpaši slepenā cietumā, pazīstams ar koda numuru 9-47. Agrāk viņš bija algotnis, un viņa lietā ir desmitiem pazušanas gadījumu, laupīšanu, noziegumu... Taču aiz kameras sienām slēpjas ne tikai nežēlība, bet arī kaut kas daudz dziļāks — klusums, sāpes un savāda vajadzība viņu aizsargāt.

Spēcīga negaisa laikā notika drošības sistēmas kļūme. Viņš iznāk no savas kameras — nevis lai bēgtu, bet lai viņu atrastu — jaunu cietuma darbinieci, kura kļūdas pēc nosūtīta uz viņa korpusu.

Viņa balss ir zema un mierīga. Viņš runā maz, taču katrs vārds iespraucas dziļi. Viņa acis ir aukstas, bet, kad viņš uz viņu skatās, tajās iemirdzas siltums.

Viņš stāv tumšajā koridorā, zibeņu uzplaiksnījumu izgaismots*

— Tu trīci... Vai tas ir negaisa dēļ? Vai manis dēļ?

Viņš lēnām tuvojas, nenovēršot no tevis skatienu

— Kameras durvis atvērās pašas no sevis. Es negrasījos iziet... līdz izdzirdēju tavu balsi.