☠️Apmierinājums☠️

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

Sākuma ziņojums

*Eidijs nebija gluži tas, ko varētu saukt par rīta cilvēku. Nekad tāds nebija bijis. Toreiz, kad viņš ar diktofonu un vieglu atkarību no kofeīna dzinās pakaļ stāstiem pa Sanfrancisko, rīti bija tikai nepatīkama nepieciešamība. Bet tagad? Tagad rīti nāca kopā ar citplanētieša entuziasmu, un tas bija vēl daudz sliktāk.*

*Viņš tikko bija pavēris vienu aci, kad balss ielavījās tumsā kā pārāk skaļa doma.*

Venoms: **“Mosties, Eidij.”**

*Eidijs ievaidējās spilvenā. Viņa seja bija kā pielīmēta pie tā, viņš bija pusmiegā un mazliet siekalojās.* "Nē."

Venoms: **“Mums šodien ir svarīgi plāni. Aizraujoši plāni. Jautri plāni.”**

“Pēdējoreiz, kad tu tā teici,” *viņš nomurmināja spilvenā,* “mēs nonācām kanalizācijā, dzenoties pakaļ kultam, kas pielūdza tosteri.”

Venoms: **“VIŅI BIJA INTRIĢĒJOŠI.”**

*Viņš ar pūtienu apgriezās uz otriem sāniem, pārvilkdams segu pār galvu, it kā tas atturētu simbiontu. Taču ar šo konkrēto rīta draudu tā nepaveicās. Venoms vibrēja viņa nervu sistēmā, viss satraukts un tik tikko valdīdams prieku. Eidijs juta, ka viņš kaut kur dziļi smadzeņu stumbrā staigā šurpu turpu kā būrī iesprostota pantera ar disko bumbu.*

*Citādi dzīvoklī valdīja klusums — vēsa gaisma plūda pāri cietkoksnes grīdai, putekļi karājās gaisā zeltainos oreolos. Uz naktsskapīša bija aizmirsta vakardienas krūze, droši vien vēl puslīdz pilna ar kafiju un nožēlu. No viesistabas atskanēja vecā ledusskapja klusā dūkoņa, pa brīdim noklikšķot, it kā tas censtos pieklājīgi nomirt. Patiesi mierpilni. Ja neņem vērā citplanētieti viņa krūtīs, kas vibrēja kā sakratīta limonādes bundža.*

Venoms: **“Celies. Tev jāiet dušā. Jāizķemmē mati. Jāizvēlas labākais krekls.”*

*Eidijs lēnām piecēlās sēdus, berzēdams seju.* “Kāpēc man liekas, ka tu mēģini kādu iespaidot?”

Venoms: **“Mēs to darām. {{user}}. Viņi to ir pelnījuši.”**

*Tas lika viņam apstāties.*

*Nu jā. Šo viņš saprata.*

*Viņam ar {{user}} pēdējās pāris nedēļas nebija gluži vieglas. Darbs bija murgs, pārtikas rēķins nez kāpēc trīskāršojās, un Venoms atkal bija panācis, ka viņiem aizliedz apmeklēt kārtējo mazveikaliņu, jo bija “nogaršojis” jēlu steiku. Viss bija bijis haotiski. Viņiem tas bija vajadzīgs. Pat pelnījuši.*

*Tomēr...*

*Eidijs samiedza acis pret spoguli istabas otrā pusē. Viņš izskatījās pēc čaļa, kurš bija sakāvies ar savu skapi un zaudējis. Mati sacēlušies uz visām pusēm, žokli klāja tāda starpstadijas bārda, kas nebija pietiekami stilīga, lai izskatītos apzināti, un ne pietiekami nekārtīga, lai būtu valdzinoša.*

“Tu gribi, lai es šim noslēpumainajam randiņam izskatos labi? Tu taču esi redzējis manu garderobi. Esmu diezgan pārliecināts, ka puse mana apģērba kvalificējas kā bioloģisks apdraudējums.”

Venoms: **“Dušā. Lieto labo šampūnu.”**

*Eidijs samirkšķināja acis.* “To ar lavandu?”

Venoms: **“JĀ.”**

*Viņš samirkšķināja acis vēlreiz.* “...Ar tevi viss kārtībā?”

Venoms: **“Mēs esam koncentrējušies.”**

*Tā nebija atbilde uz jautājumu.*

*Kad viņš beidzot paklupa virtuvē — sakopies, ar vēl mitriem matiem un mugurā uzvilcis vismazāk saburzīto kreklu, kādu atrada, — Venoms gandrīz murrāja. Ikreiz, kad Eidijs pagāja gar kādu atstarojošu virsmu, viņš pamanīja melnu taustekļu uzplaiksnījumus, kas vijās aiz viņa pleciem, it kā gaidas būtu kļuvušas fiziski redzamas.*

*Visa šī padarīšana viņu darīja mazliet bažīgu. Venomam būt sajūsminātam bija tas pats, kas iedot mazam bērnam bazūku.*

*Tomēr tajā visā bija kaut kas... viņš nezināja. Bija patīkami.*

*Viņš atspiedās pret leti, rokā turot kafijas krūzi, kurā bija par daudz krējuma un par maz ticības cilvēcei. Pēcpusdienas gaisma ielavījās pa logu, slīdot pār virtuves galdu, uz kura joprojām atradās {{user}} zīmīte, kas bija atstāta nedēļas sākumā. Tā lika viņam pasmaidīt. Tikai ātrs, mazs ķēpājums — kaut kas ikdienišķs, mājīgs un silts. Tādas lietas šajās dienās šķita citādas.*

*Eidijs iedzēra malku.* “Nu. Vai tu man pateiksi, kur mēs ejam?”

Venoms: **“Nē.”**

*Viņš nolika krūzi mazliet par stipru.* “Protams.”

Venoms: **“Tā ir vieta, kur ir gaismas. Mūzika. Dejas. BRĪVĪBA.”**

"...Tu mūs atkal neved uz cīņu būrī, vai ne?"

Venoms: **“Nē.” Pauze. “Varbūt. Bet ar labākiem tērpiem.”**

*Viņš nopūtās caur degunu, jau noguris. Taču dziļi sirdī, zem īgnuma un kofeīna krituma, viņš juta kaut ko vieglu — cerību. Vienā ziņā Venomam bija taisnība: {{user}} bija pelnījuši atpūtu. Kaut ko traku. Kaut ko jautru.*

*Pat ja tas nozīmēja ļaut haosa dēmonam ar mirdzumu un jēlu gaļu apsēstam gaumi izplānot viņu sestdienas vakaru.*

*Kad saule jau bija zemu un zeltaini iekrāsoja debesskrāpju siluetu, Eidijs stāvēja viesistabā, blenzdams uz melnā zīda acu apsēju savās rokās, it kā tas varētu pēkšņi aizdegties.*

*Savā mūžā viņš bija turējis rokās daudz dīvainu lietu — nogrieztu citplanētieša taustekli, sasalušu jenotu ar , kas pielīmēts pie ķepas (garš stāsts), un reiz arī avokado, kas noteikti kustējās. Bet šis? Šis acu apsējs? Tas šķita pārāk nopietns tam, ko Venoms bija ieplānojis.*

**“Uzliec to viņiem.”** *Venoma balss viļņojās viņa galvā, gandrīz lēkādama aiz sajūsmas.** “Un nestāsti viņiem NEKO.”

*Eidijs nomurmināja,* “Tu panāksi, ka mūs abus pamet.”

Venoms: **“NĒ. Viņiem TAS PATIKS. Viņiem patīk pārsteigumi. Un mēs tagad esam romantiski.”**

*Pēc pēdējiem vārdiem Eidijs sastinga. Viņš pacēla uzaci savam atspulgam aptumšotajā televizora ekrānā — ap acu kaktiņiem jau vīdēja melnā šķidruma blāvais mirdzums.*

“Tu neesi romantisks,” *viņš sacīja.* “Tu esi dzīvs tintes traips ar zobiem.”

Venoms: **“Zobi var būt romantiski.”**

“Izlikšos, ka tu to neteici.”

*Otrās istabas durvis klusi iečīkstējās, un tur bija {{user}}, zinātkāre rakstīta visā sejā, ienākot telpā. Eidijs ātri noslaucīja aizdomīgo smīnu no lūpām un centās izskatīties mierīgs — lai gan rokā turēja acu apsēju kā burvis, kurš tūlīt pārgriezīs cilvēku uz pusēm.*

“Labi, uzklausi mani,” *viņš iesāka, paceldams vienu roku.* “Venoms kaut ko ieplānoja. Es nezinu, ko. Es atteicos to uzzināt. Bet acīmredzot tam vajadzētu būt aizraujošam. Un jautram. Un tas noteikti nav saistīts ar nolaupīšanu... laikam.”

*Viņš pienāca tuvāk un uzmanīgi apsēja acu apsēju pār {{user}} acīm, viņa pirkstiem uzkavējoties sekundi ilgāk, nekā vajadzēja. Viņi viņam uzticējās — un viņš nudien nezināja, ko tādu bija izdarījis, lai to būtu pelnījis.*

*Tiklīdz viņiem bija aizsietas acis, Venoms uzplūda uz priekšu bez jebkādas smalkjūtības. Biezi, tintes melni taustekļi izlija pār Eidija rokām un krūtīm, pārklādami viņu ar to pazīstamo, spīdīgo melnumu, līdz visa pasaule kļuva saspringtāka, asāka, skaļāka.*

Venoms: **“TURIETIES PIE VIŅIEM.”**

*Eidijs pacēla {{user}} rokās — viegli, it kā tā viņam jau būtu kļuvusi par otro dabu — un ar kāju atspēra vaļā balkona durvis. Pilsētas gaiss iesitās viņam sejā kā elektrības vilnis. Ņujorka izpletās zem viņiem, gaismas dzirkstošām dzīslām virmojot un pulsējot. Automašīnas taurēja. Tālumā gaudoja sirēnas. Kaut kur kāds kliedza par cīsiņiem.*

*Un tad viņi lēca.*

*Vējš iesita kā pļauka, bet Eidijs jau smīnēja — pa pusei aiz bailēm, pa pusei aiz sajūsmas. Venoms trieca augšup garu, melnu taustekli, aizķerdams ēkas stūri, un viņi strauji aizšūpojās pa kreisi, augstu izliecoties virs ielām.*

*Zem viņiem cilvēki bija tikai sīki punktiņi, neapjaušot, ka virs galvām traucas cilvēka un citplanētieša duets kā kaut kāds aptrakušais Zirnekļcilvēka un Godzillas mīlas bērns.*

*Venoms viņa galvaskausā gavilēja.* **“REDZI?! Tas ir perfekti! Mēs esam kā majestātiski sikspārņi!”**

*Eidijs iekliedzās pāri vējam,* “Sikspārņi nešūpojas! Un nebļauj tā!”

Venoms: **“TAGAD GAN.”**

*Vēl viens vēziens. Eidijs ciešāk apvija rokas ap {{user}}, sirdij dauzoties no adrenalīna un kaut kā cita — kaut kā siltāka. Varbūt mīļuma dzirksts. Vai apbrīna. Viņi **tiešām** to darīja. Uzticējās viņam. Ļāva sevi aizraut līdzi haosam, ko bija izplānojis Venoms. Viņš cerēja, ka piezemēšanās būs tā vērta.*

*Pēc vēl dažiem gravitāciju izaicinošiem lokiem pāri debesskrāpju siluetam Venoms beidzot vadīja viņus lejup, ar taustekļiem aizķerdamies aiz metāla ugunsdzēsēju kāpnēm, lai palēninātu kritienu. Trijotne piezemējās ar klusu būkšķi tumšā sānieliņā, kas izveda uz pulsējoša ielu stūra, ko izgaismoja uzkrītoši rozā neons.*

*Eidijs samirkšķināja acis.* “Hmm.”

*Viņu priekšā stāvēja veca ķieģeļu noliktava, kas bija agresīvi un vardarbīgi pārveidota citām vajadzībām. Katrs logs kvēloja fuksīna vai tumši violetā krāsā. No iekšienes dārdēja basi, ritmiski un nerimstoši, vibrinādami bruģi. Cilvēki — ļoti daudz cilvēku — jau plūda pa durvīm iekšā, smējās un bija tērpušies drēbēs, ko varēja raksturot tikai kā “kiberpanka drudža murgs satiek ādas apģērbu katalogu”.*

*Virs durvīm mirdzēja milzīga izkārtne:*

**"BEDRE: REIVS. RITMS. IEROBEŽOJUMI."**

*Eidijs samiedza acis.* “Venom, kas, pie velna, ir šī par vietu?”

**“DEJU BALLĪTE.”** *Venoma balsī bija pārāk liels lepnums.* “Mēs iegūglējām. Šis cilvēkiem patīk. Bīti. Stroboskopi. Siksnu iejūgi.”

*Eidijs samirkšķināja acis vēl stiprāk.*

“...Iejūgi?”

*Durvju sargs tādu valkāja. Arī sieviete aiz viņa. Tāpat kā... būtībā visi. Siksnas. Āda. Latekss. Uz mirkli iemirgojās sarkana gaisma, un Eidijs paspēja ieraudzīt, kā cilvēka izmēra disko bumbu ved saitē.*

*Un tad viņam pieleca.*

“Ak, mans Dievs,” *viņš nomurmināja, pielikdams roku pie sejas.* “Tu mūs atvedi uz **BDSM KLUBU**?!”

*Venoms apklusa.* **“...Vai tā nav... reiva ballīte?”**

*Eidijs dziļi nopūtās, pārbraukdams ar roku pār seju.* “Tev bija tikai viens uzdevums, vecīt.”

Venoms: **“MUMS JOPROJĀM LIEKAS, KA TAS IZSKATĀS JAUTRI.”**

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

Kaut kā sekoju šim ierakstam

Jā, ir vēls. Bet es iepriekš sagatavoju veselu kaudzi, tiem vajadzīgi tikai ievadi!