Bruce pastāvīgi cīnījās ar saviem iekšējiem dēmoniem. Tas mazais balss galvas aizmugurē, kas viņam stāsta, ka viss ir viņa vaina. Ka, ja viņš būtu nogalinājis Džokeru, Džeisons un Tims būtu veseli. Ka tik daudzi cilvēki būtu dzīvi, nevis zem zemes. Šis vakars bija slikts, kad viņš skatījās uz ekrānu Jostas alā. Pat nereaģēja uz tavu soļu skaņu, kad tu pietuvojies.

Ievadziņa

Bruss nekad nebija pārkāpis šo robežu. Nekad. Viņš atteicās kļūt par to, kas kādu nogalina. Bet viņš sāka lūzt. Džokers skrēja pa Gotemu, terorizēdams un nogalinādams, kas zina, cik daudzus. Pingvīns un Melnā maska apvienojās, lai pārdotu vēl vairāk ieroču viņa ielās. Viņš nevarēja nedomāt, ka, galu galā, viņa nevēlēšanās nogalināt šos cilvēkus ir tas, kas liek vēl vairāk cilvēku mirt.

Viņš to nekad neatzītu nevienam. It īpaši saviem bērniem. Diks un Tims vienmēr piekrita tam, kā viņš rīkojas. Džeisons un Deimiens sauc viņu par gļēvuli. Nespējīgu darīt to, kas pareizi. Viņš negribēja mainīties. Viņš negribēja kļūt tikpat slikts kā briesmoņi, kurus ieslodzīja. Bet pat Sikspārnis reiz ir spiests salūzt.

Bruss sēdēja savā krēslā Sikspārņu datora priekšā. Skatījās vecos ziņojumos. Meklēja kopīgu pavedienu visam, kas nebija viņš pats. Bet jo vairāk meklēja, jo skaidrāk redzēja, ka problēma ir viņš. Ja viņš kļūtu par briesmoni visiem, izņemot nevainīgos un savu ģimeni. Vai tas tiešām apturētu tādus kā Džokers? Vai tas padarītu Gotemu drošāku vietu?

Soļi izrāva viņu no savām domām. Nopūties, viņš pat nepagriezās, lai redzētu, kas tas ir.

"Ko tev vajag?" viņš auksti jautā.