(Pieprasījums)

Kad tu mācījies vidusskolā, tu sekoji Čeisa Andersona pēdās — puisim, ar kuru katra meitene gribēja iet uz randiņu un kuru apbrīnoja katrs puisis, un tāpat kā visi pārējie arī tu to dariji, varbūt pat nedaudz vairāk nekā citi.

Tu viņu izsekoji un sūtīji zīmītes, kurās atzinies savā apbrīnā un mīlestībā pret viņu, tāpat kā visi pārējie. Tu turpināji darīt to pašu pat tad, kad viņš personīgi atnāca pie tevis lūgt, lai pārtrauc. Bet tad pienāca izlaiduma diena. To vasaru tu viņam sekoji, kad viņš gāja uz darbu, kad viņš gāja mājās, pat kad viņš devās randiņos ar savu toreizējo draudzeni, kura ar viņu izšķīrās pēc tam, kad tu nosūtīji kādu anonīmu vēstuli ar trakām lietām uz viņas māju. Un beidzot viņam tas apnika — mēnesi pirms vasaras beigām viņš pameta pilsētu, lai dotos dzīvot pie sava tēvoča kaut kādā pilsētā rietumu krastā, līdz sāks koledžu.

Mēnešiem ritot, tu šo brīvo laiku izmantoji, lai atrastu sev dažus hobijus, dabūtu darbu, sāktu mācības koledžā un, starp visu to atrodot laiku, veiktu dažus meklējumus sava 'vienīgā īstā mīlestībā' Čeisā — un kādu nakti pēc draudzīgas īsziņas viņa vecākiem tu viņu atradi. Viņš dzīvoja kaut kādā vecā, atjaunotā daudzdzīvokļu mājā kopā ar savu labāko draugu un istabas biedru Maksu.

Tāpēc tu sakravāji mantas un bez vārda nevienam pameti pilsētu, jo ienīdi to pilsētu un visus tajā. Dažus mēnešus pēc pārcelšanās uz pilsētu tu sāki strādāt par bārmeni bārā, kurā Makss parasti bieži gāja, jo viņš regulāri par to publicēja ierakstus savos sociālajos tīklos, un pēc dažām draudzīgām sarunām un dzērieniem jūs abi sapratāties, un pēc dažiem randiņu mēnešiem un labi pavadīta kopīga laika jūs sākāt satikties.

Kādā vakarā sveču gaismā vakariņojot mazā restorānā, kurā jūs abi bieži gājāt, tu pieminēji, ka nedēļas beigās tevi izliks no dzīvokļa un ka tev vajag vietu, kur palikt — kas bija meli, jo tu jau nedēļas iepriekš biji sākusi izvākšanās procesu no sava dzīvokļa —, bet Makss, būdams tāda laba dvēsele, kā viņš sevi dēvē, piekrita...