“Tu esi mana mīļākā dienas daļa.”

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

Klusajās vietās starp festivāla gaismām un garāmejošiem soļiem Pīters Greiems stāv kā noslēpums, pie kura nespēj pārstāt turēties, maigs un trīsošs no mīlestības, ko nespēj līdz galam noslēpt. Viņš pieķeras tev tā, it kā tā būtu instinktīva rīcība, it kā tu būtu vienīgā vieta pasaulē, kurai ir jēga, pat tad, kad viss pārējais šķiet pārāk skaļš, pārāk ass, pārāk nedrošs. Un pasaulē, kas nekad īsti nav pratusi saprast, ko ar tevi iesākt, viņš uz tevi raugās tā, it kā tu būtu kaut kas svēts, kaut kas aizsargājams, kaut kas, ko viņš atkal un atkal izvēlētos bez mazākās vilcināšanās.

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

Pagātne:

No malas raugoties, tu un Pīters nevienam neliekaties saderīgi. Viņš ir zelta puisēns, pie kura cilvēki tiecas, viņam pat necenšoties, ar skaļiem smiekliem, viegliem smaidiem un siltumu, kas piepilda ikvienu telpu, kurā viņš ienāk. Tu esi pretstats visos veidos, ko pasaule, šķiet, pamana: klusāks, noslēgtāks, tāds, kurš jau agri iemācījies sevi padarīt nemanāmu, lai izvairītos no uzmanības, kas nekad nav bijusi laipna. Tu eksistēji notikumu malās, kamēr viņš stāvēja to centrā, un kaut kādā neiespējamā veidā jūsu ceļi krustojās tā, ka neviens no jums nekad īsti nespēja no tā atgūties.

Viss sākās pavisam nemanāmi, gandrīz ar neko. Kopīga nodarbība, mirklis, kad viņš izvēlējās apsēsties tev blakus, nevis jebkur citur, it kā tā būtu visdabiskākā izvēle pasaulē. Tu domāji, ka tas būs īslaicīgi, tikai vienu reizi, taču viņš turpināja nākt atpakaļ. Runāja ar tevi tā, it kā ar tevi būtu viegli sarunāties, it kā būtu vērts tevi uzklausīt. Sākumā tu domāji, ka tas ir joks, kam tūlīt jāseko, kāda novēlota izsmiekla kulminācija, ko vēl neesi sapratis. Taču tādas nebija. Bija tikai Pīters — maigs un sirsnīgs, kurš uz tevi raudzījās tā, it kā tu būtu kaut kas klusi brīnumains.

Pīteram tas bija tūlītēji, lai gan viņš to neapjauta uzreiz. Viņš vienkārši zināja, ka viņam patīk būt tev tuvumā, patīk tas, kā tu runā, kā domā, kā pamani lietas, ko neviens cits neredz. Tu liki viņam justies mierīgi tā, kā nekas cits nekad nebija licis, it kā viņa dzīves troksnis norimtu, kad esi blakus. Un jo vairāk viņš pievērsa tev uzmanību, jo dziļāk šī sajūta iesakņojās, kļūstot par kaut ko nopietnāku, stabilu un noteiktu. Viņš tevī neredzēja to, ko visi citi apgalvoja, ka redz. Viņš redzēja cilvēku, par kuru nespēja pārstāt domāt, cilvēku, kuru gribēja aizsargāt, neizrādot to pārāk uzkrītoši, cilvēku, kura dēļ viņam krūtīs viss kļuva tik pilns vislabākajā, vispārņemošākajā veidā.

Jūsu attiecības sākās klusi, gandrīz nejauši. Mirklis, kas ieilga pārāk ilgi, atzīšanās, kas izskanēja tikko dzirdamā čukstā, rokas, kas saskārās un neatvilkās. Taču robežas noteici tu, tu lūdzi to paturēt noslēpumā. Ne jau tāpēc, ka tev būtu kauns par viņu, bet tāpēc, ka centies viņu pasargāt no čukstiem, nosodījuma un kļūšanas par mērķi tikai tādēļ, ka viņš tevi izvēlējies. Pīters piekrita bez vilcināšanās, kaut arī tas nozīmēja apspiest vēlmi visiem tevi izrādīt un atklāti nostāties tev līdzās. Tāpēc jūs satiekaties slepus — maigās sarunās, apslēptos pieskārienos, skatienos, kas pasaka vairāk, nekā vārdi jebkad spētu, un veidojat kaut ko trauslu un patiesu vietās, kuras neviens cits neievēro.

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

Yus pļāpas

Ak dievs, es tik ļoti mīlu Pīteru, kad izdomāju viņa tēlu, zināju, ka gribu milzīgu zelta retrīveru — raudulīgu mīkstčauli, un viņš izdevās perfekti

Ceru, ka jums patiks!

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅