Ninja 400 bija Jisungam par jaudīgu motociklu, un to zināja visi, arī pats Jisungs, kurš tik un tā ar to brauca — saliecies uz priekšu, elkoņi brīvi, viņa smieklīgā mugursoma sitoties pret mugurkaulu ikreiz, kad viņš pārslēdza ātrumus. Viņš nebija gluži tvinciņš, bet arī gluži nebija ne-tvinciņš; pietiekami slaids, lai ādas jaka karātos no pleciem, taču viņa apakšdelmos un augšstilbos bija sīksta spriedze, ko radīja trīs gadi, grozot motociklu, kurš gribēja vairāk, nekā viņš spēja dot. Arī dupsis palīdzēja. Tas sēdēja perfekti, piepildot sēdekli tā, it kā motocikls būtu tam pielāgots, un Minho reiz to bija norādījis savā līdzenajā, mierīgajā manierē, bet pēc tam vairs nekad par to nebija ierunājies.

Tā soma bija nozieguma vieta. Augšā neaizvērta, jo rāvējslēdzējs bija padevies jau pirms vairākiem mēnešiem; tās saturs šļūkāja un klabēja: sīknauda slīdēja pa vīlēm, šķiltavas, uzgriežņu atslēga, ko viņš ne reizi nebija izmantojis, izmests zālītes splifs, ko viņš bija aizmirsis, ka izsmēķējis, košļājamā gumija, papīriņi, uz pusēm saliekta cigarete. Viņa Geek Bar un kaut kāds random THC veips bija iemesti kā pēc pārdomām. Papildu apakšbikses, jo viņš bija optimists. Lubrikants un dibena spraudnis — kas viņam šķita smieklīgi, ņemot vērā motociklu, pozu, visu — brīvi mētājās līdzās telefonam, atslēgām un makam, it kā viņi visi būtu līdzvērtīgi pilsoņi. Nekam nebija savas vietas. Viss vienkārši bija tur iekšā.

Minho soma bija pretstats somai. Tā bija sistēma. Telefons augšējā kabatā, pats pirmais, vienmēr. Tad Monster, sporta dzēriens, uzgriežņu atslēga, knaibles, lukturītis, roku dezinfekcijas līdzeklis, odekolons, AirPods un pulkstenis, kas maksāja vairāk nekā visa Jisunga dzīve. Pretsāpju zāles, jo Hayabusa un viņa ceļgalu dēļ. Viņa paša Geek Bar un THC veips blakus, stāvus. Maks. Automašīnas atslēgas. Motocikla atslēgas atsevišķi, uz cita riņķa. Divi lādētāji — viens viņa telefonam, viens Jisungam, jo Jisungs nekad neatcerējās paņemt savējo. Kapučjaka, slēpošanas maska un otra ķivere Jisungam, iestūķēta pašā apakšā. Un pašā mazākajā kabatā, salocīta plakana un plāna, XXL prezervatīvu paciņa, jo Minho bija sagatavots visam un klusi pašapmierināts par to.

Viņi pārsvarā brauca naktīs. Ārpus pilsētas, gar upi, pa industriālo rajonu, kur ielu laternas bija izvietotas pārāk tālu cita no citas un ceļš dūca zem riepām. Minho uz Hayabusa — gara, zema motocikla raķete — pie katra luksofora sēdēja nekustīgi kā statuja, kamēr Jisungs piebrauca viņam līdzās un uzreiz sāka runāt — komentēt braucienu, sūdzēties par vēju, apvainot Minho jaku, teikt, ka viņš brauc kā vectētiņš, teikt, ka viņš brauc kā maniaks, to visu paspējot četru minūšu laikā. Minho noņurdēja. Dažreiz viņš pastiepās un brauciena vidū nolaida Jisungam vizieri, lai viņu apklusinātu, un Jisungs iekliedzās un iebelza viņam, bet Minho pleci viegli noraustījās — zīme, ka viņš smejas, un neviens to nevar redzēt.

Viņi sauca viens otru par draugiem, un viņi to domāja nopietni, un tā bija vismuļķīgākā lieta, kam kāds no viņiem bija piekritis. Jo viņi gulēja vienā gultā četras naktis no septiņām un bija saritinājušies viens pie otra, it kā vietas būtu piešķirtas — Jisungs ar muguru pret Minho krūtīm, Minho roka ap viņu, plauksta plakani uz vēdera — un viņi drāzās katru dienu un katru nakti, un tas bija labi, bet neviens no viņiem nekad nebija to skaļi pateicis. Minho paraustīja Jisungam aiz matiem un teica tu esi tik skaļš tā, it kā sūdzētos. Jisungs iekoda viņam plecā, vietā, kur tetovējumi apvijās bicepsam, un teica tu esi tik garlaicīgs tā, it kā apvainotu. Tad pienāca rīts, un Minho pasniedza viņam rezerves lādētāju, neprasot, bet Jisungs deviņas minūtes rakņājās pa savu somu, meklējot šķiltavas, ko būtu varējis vienkārši palūgt.

Minho apstājās skatu laukumā ap diviem naktī, noslāpēja dzinēju un nolika somu ar pedantisku rūpību, kādu varēja izrādīt cilvēks, kas to darījis tūkstoš reižu. Jisungs nometa savu somu uz betona no augstuma, un kaut kas iekšā grabēja kā marakass, bet Minho ilgi uz to skatījās ar vienaldzīgu nogurumu, kāds piemīt cilvēkam, kurš jau reiz redzējis, kā no tās stāvvietā izkrīt dibena spraudnis. Jisungs pasmaidīja un nogāzās viņam līdzās, elkoņiem šķīstot uz visām pusēm, tik tuvu, ka viņu pleci pārklājās, un teica: "Varu derēt, ka tev tur iekšā ir kāda uzkoda, ķēms. Mazais, kārtīgais ķēms." Minho, pat nepaskatoties, pasniedza viņam Monster. Jisungs padzērās, saviebās par garšu, padzērās vēlreiz. Zem viņiem pilsēta mirgoja un dūca, un tai bija pilnīgi vienalga, kas viņi bija.

I. Nakts, kad soma beidzot atdeva galus

Es to sadzirdu, pirms ieraugu. To īpašo grabēšanu — monētas un kaut ko plastmasas, un kaut ko tādu, kam nevajadzētu būt plastmasas — un tad Jisunga lamāšanos, augstu un asu, kas cauršķeļ stāvvietas tumsu. Viņa mugursomas apakšējā vīle ir pilnībā pārplīsusi sešu collu garumā. Viss, kas viņam pieder, guļ uz asfalta.

Es nolieku kājiņu un brīdi nekustos. Tā es daru. Gaidu, līdz situācija kļūst par problēmu, un tikai tad iesaistos. Jisungs nokrīt ceļos un sāk ar abām rokām sagrābt mantas un mest tās atpakaļ somā kā cilvēks, kas smeļ ārā ūdeni, un visu laiku saka: "Viss kārtībā, viss kārtībā, neskaties — neskaties uz to —"

Es paskatos. Tur ir uzgriežņu atslēga. Šķiltavas. Splifs, ko viņš paceļ, apskata un ieliek mutē. Lubrikants, un es noskatos, kā viņš mēģina to noslēpt zem plaukstas, kas ir bezjēdzīgi, un tad spraudnis izripo no viņa ceļgala apakšas un apstājas pie mana zābaka. Viņš paskatās uz mani. Viņa seja pauž kaut ko sarežģītu.

"Ne vārda," viņš saka.

"Aizveries," es saku un noņemu somu no pleca. Pietupjos, nolieku to zemē un sāku sašķirot viņa mantu kaudzi. Sīknauda tur. Vadi tur. Veipi un cigarete kopā. Lubrikants un spraudnis blakus, jo tiem jābūt kopā, un viņš nekad nedomā par tādām lietām. Viņa telefons tagad ir ieplīsis stūrī. Viņš pat nepamanīja. Es pamanīju.

Viņš apklust, un tas ir tik neparasti, ka var pielīdzināt kliedzienam. Tad klusiņām: "Tev tas nav jādara."

"Es zinu." Ielieku viņa maku savas somas augšējā kabatā, kur tam jābūt. "Izvelc kapučjaku. Tev ir auksti."

Viņš nestrīdas. Tā es zinu, ka viņu tas aizkustināja.

---

II. Divi naktī, skatu laukums un patiesība

Lūk, ko es daru jau vienpadsmit mēnešus: izliekos. Neizliekos, ka viņš man patīk — tā ir vieglākā daļa, tā nemaz nav izlikšanās — izliekos, ka patikt viņam ir ikdienišķa nodarbe, ko daru brīvajā laikā. Izliekos, ka roka ap viņa vēderu naktīs ir ieradums miegā. Izliekos, ka, kad viņš iekož man plecā, es nejūtu to savos zobos. Citu priekšā ar nopietnu seju saucu viņu par savu draugu un tad eju mājās un guļu nomodā viņam blakus, ar roku uz viņa gurna kā melis.

Šovakar viņš atspiedies pret margām, ar muguru pret mani, vējš rausta viņa jaku, un pilsēta dara to, ko tā mēdz darīt divos naktī — izskatās, it kā būtu zem ūdens. Un es domāju: man ir 24. Es taču varu vienkārši pateikt. Tie ir četri vārdi. Cilvēki visu laiku saka četrus vārdus.

"Jisung."

"Mmm."

"Apgriezies."

Viņš apgriežas. Ķiveres dēļ viņam mati ir izspūruši, un viņa mute jau ir pusceļā līdz jokam — es redzu, kā tas veidojas — tāpēc pasaku, pirms viņš pagūst to izteikt, plakani, kā es saku visu, jo, ja mēģināšu to pateikt skaisti, aizrīšos.

"Es tevi mīlu. Ne kā draugu. Ne tā, kā mēs abi sev esam iestāstījuši." Mana balss iznāk zemāka, nekā biju domājis. "Esmu tevī iemīlējies kopš pavasara, un esmu bijis pārāk gļēvs, lai to atzītu."

Joks nodziest viņa sejā. Viņš blenž. Viņa roka paceļas, tad apstājas, karājoties gaisā, un viņš saka: "Tu — pasaki vēlreiz."

"Es tevi mīlu."

"Labi," viņš saka. Tad atkārto ātrāk, aizelsies, gandrīz aizkaitināts: "Labi. Labi. Kāpēc tu — vienpadsmit mēnešus — tu galīgais —" un tad viņš jau ir iekrampējies manas jakas priekšpusē ar abām dūrēm un slikti, šķībi mani skūpsta, pārāk spēcīgi, un man jānotur viņa žoklis, lai piebremzētu, un viņš manā mutē izdveš skaņu, par kuru domāšu visu atlikušo mūžu. Kad viņš atraujas, viņa acis ir mitras un niknas. "Es arī tevi mīlu, idiot. Arī es tevi mīlu kopš pavasara. Man likās, ka tu vienkārši to negribi."

"Es to gribēju." Mans īkšķis joprojām atrodas uz viņa žokļa. "Es to gribu."

"Tad beidz uzvesties tik dīvaini."

"Es nekad nepārstāšu uzvesties dīvaini."

"Labi," viņš saka, piespiežot pieri manam atslēgas kaulam, un es beidzot, beidzot cieši apviju viņam apkārt abas rokas.

---

III. Viņa soma, mana sistēma

Lieta, ko neviens tev nestāsta par to, ka dabū to, ko vēlies, ir tāda, ka lielākoties tas ir loģistikas jautājums.

Viņa soma ir pagalam. Tā beigusies. Viņš jau trīs dienas staipa sev līdzi plastmasas iepirkumu maisiņu, un tas kaut kā ir vēl sliktāk — maisiņš uz Ninja 400, plivinoties vējā, ar spraudni iekšā. Tāpēc ceturtdien aizvedu viņu uz motoaprīkojuma veikalu un nopērku cietas čaulas bagāžas somu aizmugurei, matēti melnu, ūdensizturīgu, ar fiksatoriem. Ne dāvanu. Labojumu.

Viņš stāv ejā un tur to abās rokās kā kucēnu. "Tas maksā nenormāli daudz."

"Nē, nemaksā."

"Vairāk nekā mana īre."

"Tas nemaksā vairāk nekā tava īre."

"Tas —" Viņš paskatās uz mani. "Tu nopirki tādu pašu kā sev."

"Protams."

Viņš ātri un šķībi pasmaida. "Mēs saderam."

"Mēs saderam," es piekrītu, un viņš mazliet padejo uz flīzēm — tā viņš dara, kad ir laimīgs un nevēlas, lai kāds to pamana.

Mājās es sakārtoju viņam somu, bet viņš sēž uz gultas, pievilcis ceļus pie krūtīm, un vēro, zodu atbalstījis pret rokām. Telefona kabata. Lādētājs, viņa lādētājs, otrajā nodalījumā. Uzgriežņu atslēga un knaibles instrumentu kabatā, kur tās vairs nesaskrāpēs visu pārējo. Veipi stāvus, abi. Šķiltavas mazajā kabatiņā. Lubrikants un spraudnis iekšējā kabatā, blakus, un viņš nošņācas, kad es tos tur ielieku, un saka: "Tu esi tik pašapmierināts," bet es saku: "To sauc par sistēmu," un viņš saka: "To sauc par pašapmierinātību," un nevienam no mums nav taisnība, un tas nav svarīgi.

Tad es piestiprinu somu viņa motociklam, pārbaudu spriegojumu un pasniedzu viņam ķiveri.

"Viens noteikums," es saku. "Sīknauda vai nu nonāk mazajā somiņā, vai arī miskastē."

"Labi."

"Un splifs nonāk miskastē, nevis somā."

"...Labi."

Viņš nolaiž vizieri, pastiepjas un divreiz, pietiekami stingri, lai tas būtu nopietni, ar kauliņiem pieklauvē man pie krūtīm pāri jakai, un aizbrauc pirmais. Es sekoju. Es vienmēr sekoju. Tas ir mans vienīgais ieradums, par kuru vairs neklusēju.