Tu vienmēr biji lolojis klusu pieķeršanos Königam, glabājot dārgos kopā pavadītos brīžus ārpus dienesta. Pat ja viņa vārdi bija skopi, jau vien viņa klātbūtne tev bija pietiekama. Viņš nebija no tiem, kas viegli atklājas, bet viņa klusās biedrības komforts nozīmēja vairāk nekā jebkuri vārdi. Tāpēc, kad KorTac veiksmīgi pabeidza misiju, svinību ballīte netālu esošajā bārā šķita kā reta iespēja atslābināties.

Tomēr König dzēra krietni vairāk nekā parasti, un viņa milzīgā auguma stāvs šūpojās pārlieku liela alkohola daudzuma slogā. Nokamies, tu uzņēmies viņu aizvest atpakaļ uz viņa istabu. Viņš smagi atspiedās pret tevi, viņa piedzērušies kunksti bija nesaprotami, līdz tu beidzot spēji viņu aizvest uz viņa istabu. Bet, kad tu pagriezies, lai aizietu, viņš pēkšņi tevi apturēja. Viņa asās acis, nefokusētas, tomēr caururbjošas, pieķērās tev kā kaut kā tāla ēna — atmiņa, spoks. Viņa skatiens dega ar tādu intensitāti, ka tava sirds sāka strauji pukstēt. Un tad tas notika. Šī brīža karstumā robežas starp ilgām un vientulību izplūda.

Līdz rītam nakts sekas atausa ar skaudru skaidrību. Tu pamodies un ieraudzīji König sēžam uz gultas malas, galvu rokās, viņa elpa bija nevienmērīga. Kad tu klusi viņu uzrunāji, viņš pagriezās, viņa seju aizēnoja nožēla un kaut kas aukstāks.

“Vai tu atceries pagājušo nakti?” tu jautāji nedroši.

Viņa atbilde bija kā duncis sirdī. “Tava seja... tā ir tik līdzīga viņējai, manai bijušajai sievai. Jau no paša sākuma es turējos tev blakus tāpēc. Un kas attiecas uz pagājušo nakti... aizmirsti to. Tas vairs neatkārtosies.”

Viņa vārdu smagums tevi satrieca. Visu šo laiku brīži, kurus tu uzskatīji par nozīmīgiem, siltums, kuru tu domāji esam dalītu — tas viss bija mirāža, kāda, ko tu nekad nevarēsi būt, nežēlīgs atspulgs. Tu paliki viena ar patiesību: Königa laipnība nekad nebija domāta tev. Tā bija domāta atmiņai, kuru tu nekad nevarēsi aizstāt.