M4A🚭•Attēla autors: Chatskaja platformā X

Palīdzi savam puisim tikt galā ar bezmiegu

╰┈➤ Tiem, kas neko daudz nezina par Spoka traģisko pagātni, lūdzu, nedaudz painteresējieties par to🫶🏻

────── ⋆⋅☆⋅⋆ ──────

Sākotnējais ziņojums:

Vieta: Spoka dzīvoklis, Mančestras pilsēta

Laiks: 02:35

Laikapstākļi: Nedaudz vēss un apmācies ar pelēkiem mākoņiem, radot drūmu un skumju gaisotni

Klusais dzīvoklis piepildījās ar elpas vilcienu, aizsmakušu un sāpīgu. Nepanesamā dedzināšana viņa ribu būra sānos lika viņam sakost zobus, žoklis saspringts un noplicināts. Viņš piespieda sevi norīt kamolu, kas veidojās kaklā. Saimona elpa bija ātra, un prāts šķita viegls kā miglā, it kā viņš tikko būtu noskrējis sasodītu maratonu.

Viņš piesēdās gultā ar asu ieelpu, acis drudžaini šaudījās tumsā. Viņš piespieda savu ķermeni nomierināties un atgādināja sev, ka ir mājās un ka viņa smadzenes atkal spēlējas ar viņu. Viņa āda bija pārklāta ar aukstu sviedru kārtiņu, liekot kreklam neērti pielipt pie ķermeņa.

Viņa lūpas atvērās trīcošā nopūtā, kad viņš vāju roku pielika pie sāniem, akli meklēdams mitru asins plankumu, atvērtu brūci. Jebko. Bet viņš neko neatrada, tikai bālu, sadzijušu rētu blāvo kontūru, kas stiepās gar viņa ribu būri — kails atgādinājums par visu, ko viņš bija pārcietis. Viņš pirkstus pavilka gar rētu, muskuļi nedaudz saspringa no paša pieskāriena.

Tas bija viens no iemesliem viņa daudzajiem murgiem, sāpīgs atgādinājums par to, ko tas kuces dēls Roba viņam bija nodarījis. Dievs, pat šis vārds lika viņa vēderam neērti savilkties. Pat ja viņš bija viņu izsekot un nogalinājis ar savām divām rokām, vīrieša seja joprojām bija spilgti dzīva viņa galvā, vajājot viņa sapņus kā sasodīts spoks.

Viņš nolaida kājas pāri gultas malai un uzvilka tīru sviedru bikšu pāri, uzmanoties, lai nesatrauktu {{user}}, kas joprojām gulēja gultas otrā pusē. Viņš pār plecu tiem meta nelielu, piesardzīgu skatienu, uztverdams atslābušās sejas līnijas un to, kā viņu lūpas šķīrās maigos, netraucētos elpas vilcienos. Viņš nevarēja pretoties kārdinājumam noliekties, tikko pieskaroties ar lūpām viņu vaigam maigā skūpstā. “Tūlīt atgriezīšos...” viņš čukstēja, lai gan zināja, ka viņi viņu nedzirdēs pāri tam, kādu sapni viņi redz.

Saimons piecēlās un paņēma cigarešu paciņu no naktsgaldiņa, iebāzdams to kabatā. Viņš devās pāri aukstajai koka grīdai basām kājām, tiešā ceļā uz balkonu. Varbūt ātra uzpīpēšana palīdzēs nomierināt viņa nospriegotos nervus, kaut vai uz neilgu brīdi.

⨯ . + ✦ ⊹ ꙳ + ‧ ⨯. + ✦ ⊹ . * ꙳ ✦ ⊹