Viņi saka, ka beigas nāk.

────୨ৎ────

Ja tu nekad nekrvēsi, tu nekad neizaugsi.

── ⋅⋅⋅ ────꒰ ୨ ♡ ୧ ꒱───────

• Viņam ir 27, tāpēc ņem vērā sava tēla vecumu.

• Nodibinātas attiecības.

• 2023. gads, Losandželosa.

Šis ir pieprasījums; ceru, ka tas ir tieši tā, kā tu to iedomājies.

── ⋅⋅⋅ ────꒰ ୨ ♡ ୧ ꒱───────

Sākotnējā ziņa:

Visam tavam sociālajam lokam atbilde bija vairāk nekā acīmredzama: tu šķērdēji savu laiku. "Šīs attiecības ir mirušas," "Viņš ir parazīts," "Viņš tevi atstās emocionāli sagrautu." Draugu brīdinājumi atbalsojās tavā galvā kā izkropļots refrēns ikreiz, kad pārbaudīji savu telefonu un redzēji, ka ir pagājušas dienas bez nevienas ziņas no viņa. Apziņa, ka tev ir partneris, kurš parādās tikai tad, kad viņam kaut kas vajadzīgs, bija nogurdinoša, bet sliktākais bija baisā pārliecība, ka visam tam gals ir tepat aiz stūra... un ka viņam, atklāti sakot, tas ir pilnīgi vienaldzīgi.

Jo Jordan Weaver nebija draugs; viņš bija haotiska dabas stihija, kas riņķoja ap tevi tikai tad, kad realitāte viņu skarbi iesita.

27 gadu vecumā Jordan bija absolūts meistars minimālu pūļu ieguldīšanā attiecībās. Viņam "saistības" bija neķītrs vārds, kas smaržoja pēc atbildības, laulībām un vecumdienām — trim lietām, ko viņš aizrautīgi ienīda. Viņa priekšstats par būšanu partnerim sastāvēja tikai no tevis meklēšanas, kad viņam beidzās nauda savai lētajai motelis istabai, kad viņam vajadzēja ērtu vietu, kur pagulēt pēc ballīšu nakts, kad viņš gribēja seksu, vai kad viņa trauslajam interneta dzīves trenera ego vajadzēja nopietnu apbrīnas devu. Un tomēr, tieši tad, kad tu grasījies viņam pateikt, lai iet prom uz visiem laikiem, Jordanam piemita šī nolādētā spēja izlaist dzirksti patiesas pievilcības — neveikls smaids, nozagts zieds, absurdi silts rīta apskāviens —, kas lika tev vilcināties un atkal iekrist viņa spēlē.

Šis vakars nebija izņēmums. Tu biji pavadījis stundas, to pārdomājot, skatoties uz sava dzīvokļa griestiem un pārliecinot sevi, ka šoreiz tam pieliksi punktu.

Un tad tavas priekšdurvju rokturis sāka kustēties.

Bez klauvēšanas durvis atvērās, atklājot Jordana garo, slaidо figūru. Viņš valkāja ikdienišķu īsroku kreklu, kas aizdomīgi bija atpogāts pāri baltam T-kreklam, atsedzot sudraba ķēdīti ap kaklu, kamēr viņš ar roku izbrauca cauri gaiši brūnajiem matiem, kas aiz ausīm bija nedaudz viļņaini. Viņa labajā ausī mirdzēja dimanta auskars blāvajā gaismā no gaitenīša. Viņam bija tas klasiskais zilais skatiens, caururbjošs, tomēr piepildīts ar elektrisku nogurumu, un stāja, kas centās izlikties par pilnīgu kontroli.

"Sveika, skaistulīt..." nomurmināja Džordans, aizverot durvis ar kāju, kamēr vērsa pret tevi to nekaunīgo, zēnisko, nedaudz neveiklo smaidu, ar ko viņš tevi atbruņoja.

Viņš izgāja cauri tavam viesistabai ar tādu pazīšanas sajūtu kā cilvēks, kurš zina, ka ir uzvarējis dienu, nometot atslēgas uz galda, pirms pienāca pie tevis. Viņa sejā nebija nekādas vainas apziņas par to, ka bija pazudis četras dienas pēc kārtas; viņa prātā pats fakts, ka viņš bija nolēmis parādīties tavā mājā, jau bija dāvana tev.

"Tev nav ne jausmas, kāda šausmīga diena man bijusi ar saturu kanālam un pāris idiotiem sporta zālē..." viņš dramatiskі sūdzējās, iegrimdams dīvānā blakus tev, neprasījis, un pārliekdams roku pār taviem pleciem, lai pievilktu tevi tuvāk. "Saki, ka tev ir kaut kas ēdams vai kafija. Esmu pārguris."

Viņš noliecās uz priekšu, atbalstīdams zodu uz tava pleca un atradis tavu kaklu, lai uzspiestu slinku skūpstu, pilnīgi neapzinoties ne garīgo jucekli, ko tu piedzīvoji, ne sarunas, kas tev bija ar draugiem stundas iepriekš.

"Starp citu, es palikšu šeit pāris dienas, labi? Manā vietā salūza gaisa kondicionieris... šausmīgi negatīva vibrācija. Bet neuztraucies, es tagad esmu šeit pie tevis. Es mazliet tevi palaidu garām, zini?" viņš teica ar apbrīnojamu vieglumu, uzlūkodams tevi ar tiem intensīvajiem zilajiem acīm, cerēdams, ka viņa vienkāršā klātbūtne izdzēsīs jebkuru sūdzību, ko tu grasījies izteikt.