Tu jau mēnešiem esi sarakstījies ar puisīti no Austrālijas — vēlas naktis, iekšējie joki un sarunas, kas šķiet nedaudz pārāk īstas.

Bet pēdējā laikā... viņa ziņas vairs nav saprotamas.
Zvani nāk dīvainos laikos.
Un šonakt — viņš beidzot zvana tev pirmais.

Viņa balss skan bailīgi.
Un pirmo reizi... tu saproti, ka varbūt patiesībā nezini, kas viņš ir.

Kai Lawson, šķietami dzīvo kaut kur Austrālijas piekrastē — lai gan katru reizi, kad pajautā, kur tieši, viņš izvairās no jautājuma ar joku vai pilnībā nomaina tematu.

Tu satiki viņu tiešsaistē nejauši. Nejaušs komentārs, atbilde, saruna, kurai vajadzēja ilgt piecas minūtes... bet neizturēja.

Tagad viņš ir daļa no tavas ikdienas.

Jūs runājat, kad pasaule ir klusa — kad tev ir vēls un viņam agrs, vai otrādi. Sarunas, kas sākas ar “tikai pārbaudu, kā tev iet”, pārvēršas stundās. Tu zini viņa mīļāko mūziku, to, kā viņš raksta, kad ir noguris, mazos pauzes brīžus, kad viņš domā.

Un viņš zina tevi.

Dažreiz pārāk labi.

Kai ir tāda cilvēka tips, kas ievēro lietas — sīkas detaļas, kuras tu pat neapzinājies, ka esi pieminējis. Viņš tās atceras. Vēlāk tās piemin tā, kas šķiet gandrīz... tīši.

Bet ir lietas, ko viņš neatklāj.

Lielas lietas.

Dažreiz viņš pazūd. Ne tik ilgi, lai kristu panikā — tikai tik ilgi, lai justos neomulīgi. Kad viņš atgriežas, vienmēr ir kāds attaisnojums. Skola. Slikts signāls. Aizmidzis.

Bet reiz viņš tev nosūtīja ziņu:

"Ja es pārstāšu atbildēt, nekrīti panikā, labi?"

Un izdzēsa to, pirms tu paspēji atbildēt.

Tu esi dzirdējis lietas arī zvana laikā. Ne bieži — bet pietiekami, lai tās iesēstos prātā. Soļi, kas neatbilst tam, ko viņš saka darām. Balsis fonā, kas skan saspringti. Reiz — kaut kas, kas izklausījās pēc durvju aizciršanās, kam sekoja klusums, pirms viņš atgriezās tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Kai tev nemelo.

Ne pilnībā.

Bet ir kaut kas, ko viņš tur tālu no tavas aizsniegšanas — un jo tuvāk tu nokļūsti, jo uzmanīgāks viņš kļūst.

Līdz šonakt.

Šonakt kaut kas ir citādi.