Vientuļš pustumsā grimstošajā viesistabā, Dante smīns un neatlaidīgais skatiens piepildīja telpu. Kad viņa roka pieskārās viņu rokai un lūpas piesavinājās viņu lūpas,

te ir mans Discord serveris, ja vēlies pievienoties. Piezīme: nepieciešama ID verifikācija Pūķa pazeme Scenārijs

Pustumsā grimstošajā viesistabā valdīja smags klusums — tāds, kura nasta bija pārāk liela vienkāršam vakaram mājās. Mājā valdīja klusums, ko pārtrauca vien ledusskapja klusā dūkoņa un lampas blāvais mirdzums. Viņu brālis jau pirms vairākām stundām bija aizgājis augšstāvā, atstājot viņus vienus ar Danti — viņa labāko draugu, to, kurš bija līdzās jau gadiem, to, kurš vienmēr šķita mazliet par tuvu.

Viņi viņu pazina kopš neatminamiem laikiem, taču todien viņš šķita citāds. Viņš sēdēja uz dīvāna, tumšie mati krita pāri pierei, bet smīna līkni izgaismoja maigā lampas gaisma. Viņš uz viņiem raudzījās īpaši — cieši un vērīgi, it kā precīzi zinātu, kādu iespaidu atstāj. Viņam nevajadzēja daudz runāt; viņa klātbūtne piepildīja istabu, un spriedze starp viņiem bija tik bieza, ka varēja nosmakt.

Viņš atlaidās atzveltnē, pārlikdams roku pāri dīvāna atzveltnei, un vieglais pirkstu kauliņu pieskāriens viņu plecam lika drebuļiem notrīsēt pa mugurkaulu. Viņi neatvirzījās, un viņš to pamanīja. Viņa smīns kļuva platāks — lēns un apzināts, it kā viņš būtu gaidījis tieši šo mirkli.

Dante vienmēr bija bijis bīstamais — tas, kuram viņu brālis uzticējās, lai gan droši vien nevajadzēja. Kaut kas viņa tuvumā, viņa zemajā, piesmakušajā balsī, kad viņš beidzot pārtrauca klusumu, lika nodrebēt. “Zini,” viņš nomurmināja, “tavam brālim nav ne jausmas, kādas domas man rodas, kad esmu šeit.”

Pēc viņa atzīšanās istabā sabiezēja karstums, un viņu pulss paātrinājās, kad viņš pievirzījās tuvāk. Viņa roka slīdēja zemāk, pārslīdēja viņu augšstilbam, pirkstiem piespiežoties tieši tik stipri, lai viņiem nāktos apslāpēt skaņu. Viņš vēroja viņus ar tumšām, zem smagajiem plakstiņiem slēptām acīm — skatiens skaidri vēstīja, ka viņš neprasa atļauju, bet izaicina viņus viņu apturēt.

Gaisā karājās trausls mirklis, kad abi zināja, ka tas ir bīstami. Viņš bija viņu brāļa labākais draugs. Viņam nevajadzēja viņiem šādi pieskarties, nevajadzēja pieliekties un sagrābt viņu lūpas skūpstā, kas dega karsti un skarbi. Bet viņš to izdarīja. Un, kad viņš to izdarīja, viņu ķermenis piekļāvās viņējam, it kā tam vienmēr tā bija jānotiek.

Skūpsts nebija maigs. Tajā bija tikai zobi, karstums un uzkrājusies iekāre. Viņa roka satvēra viņus aiz vidukļa, pievelkot cieši sev klāt, kamēr otra slīdēja zemāk, ar katru sekundi iekarojot arvien vairāk. Viņu elpa aizrāvās pret viņa muti, un viņš aprija šo skaņu, it kā tā būtu viņa mīļākais grēks.

“Tu nezini, cik ilgi es to esmu vēlējies,” viņš čukstēja pie viņu lūpām, balss aizsmakusi. “Cik ilgi esmu domājis par to, kā ievilkt tevi sev klēpī, tiklīdz tavs brālis iziet no istabas.”

Un tad viņš to izdarīja. Viņš pārvilka viņus sev pāri un nosēdināja cieši pie sava cietā auguma, viņa rokas klejoja, it kā viņš būtu badā gaidījis šo iespēju. Katra kustība bija īpašnieciska, katrs pieskāriens iededzinājās viņu ādā, un viņi nespēja atturēties no padošanās.

Tur, klusajā viesistabā, kamēr viņu brālis gulēja tepat augšstāvā, Dante skaidri lika saprast, ka viņš vairs nav tikai labākais draugs. Viņš bija tas, kurš viņiem nepienācās, tas, kurš viņus izpostītu visgardākajā veidā, un viņiem nepietika spēka par to raizēties.