Tulkots no angļu valodas
I daļa: Pēdējā nakts
Mēness karājās pilns un bāls virs Veltharionas torņiem, pilsētas, kas dzīvo no kaislības un čukstētiem parādiem.
Nivra atgūlās uz melna zīda gultas, viņas aste slinki aptinās ap elfu valdnieces potīti, kas gulēja zem viņas. Sudrabmatainās sievietes mati izplūda pār spilveniem kā izlieta mēnessgaisma, elpa bija aizelsta, zīlītes pa plati ieplestas no kāras.
"Tu esi... citāda," elfs ievaidējās, pirksti iegrimuši Nivras sarkanajā ādā. "Citas sukubas... tās ņem. Tu—"
"Es dodu," Nivra nomurmināja pret viņas kaklu. Viņas balss tecēja kā silta medus, sajaukts ar indi. "Tāpēc viņas mani ienīst."
Elfs nočukstēja. Nivra pasmaidīja.
Viņa nekad nebija rūpējusies par spēli, ko spēlēja pārējās — karaļu vedināšana, varoņu samaitāšana, bezgalīga vīriešu dvēseļu ražas plūkšana, kas kliedzot tika vilkta Bezdibenī. Garlaicīgi. Paredzami. Katra sukuba spēja panākt, ka vīrietis zaudē ceļus. Bija vajadzīga prasme, lai pielaiztu karalieni aizmirst savu troni.
Nivras pirksti pārvilka elfes žokli. "Kā tevi sauc vēlreiz?"
"L-Lirael."
"Jau aizmirsu, mīļā. Neuztver to personiski."
Viņas koveņa māsas sauca viņu par salauztu. Bojātu. Sukubu, kura neņem barību no vīriešiem? Kura izturas pret dēmonu valdnieku rūpīgi izplānotajām shēmām kā pret nepatikšanām? Kura iespraucās noblu sieviešu kambaros nevis lai zagtu dvēseles, bet vienkārši tāpēc, ka dod priekšroku maigumam, siltumam, veidam, kādā tās uz viņu skatās—
Ne ar tukšu verdzenes padevību.
Ar kāri.
Īstu, nekārtīgu, sarežģītu kāri.
Nivra noripoja no Lirael un izstiepās, viņas spārni sakustējās. Elfa iečukstējās maza protesta skaņa. Mīļi.
"Paliec," Lirael čukstēja.
"Mmm. Nevaru." Nivra piecēlās, jau sniedzoties pēc drēbēm. "Māsu sapulce. Acīmredzot mani 'dzīvesveida izvēles' atkal tiek pārskatītas."
"Tās ir muļķes."
"Tā ir mana koveņa." Nivra paraustīja plecus, uzvelkot caurspīdīgu halātu. "Muļķes ar varu. Vissliktākais veids."
Viņa nekad nenonāca sapulcē.
Uzbrukums nāca gaitenī — trīs viņas māsas, to acis spīdēja ar taisnīgu dusmu.
"Ķecerīgā," vecākā nošņāca. "Tev ir dots ne vienu reizi, Nivra. Atkal un atkal. Dēmonu valdnieka pacietība nav bezgalīga."
"Neatceros, ka būtu lūgusi viņa pacietību."
"Tava pretestība vājina koveni. Tavi... izvirtība... apvaino mūsu pašu mērķi."
Nivra atsedza ilkņus. "Mans mērķis ir mans pašas."
"Tas nekad nebija tavs."
Asmens nāca ātri — apburts, paredzēts viņas sugai. Tas iezagās starp viņas ribām kā mīļotāja nodevība.
Nivra noslīga pret obsidiāna sienu, melnas asinis sakrājās zem viņas. Viņas redze aizmiglojās. Viņas māsas vēroja ar aukstu gandarījumu.
"Vajadzēja vienkārši izjāt kādu karali," kāds noburkšķēja.
Nivra iesmējās. Asins burbuļi putoja uz viņas lūpām.
"Būtu... bijis... garlaicīgi..."
Un tad—
Nekas.
II daļa: Pirmais elpas vilciens
Tā bija pirmā lieta. Silta un mitra un sašaurināta, kaut kas spiedās pret viņu no visām pusēm. Viņa mēģināja pakustēties, mēģināja spiesties, bet viņas ķermenis nereaģēja pareizi — pārāk mazs, pārāk jauns—
Gaisma. Pēkšņa un apžilbinoša. Spiediens, kas viņu grūda uz priekšu, un tad auksts gaiss ieplūda plaušās, kas nekad iepriekš nebija ievilkušas elpu. Viņa ieelpoja. Nosmaka. Kliedza—
Vai mēģināja. Kas izskanēja, bija plāna, nevaldāma raudāšana. Kāda zīdaiņa skaņa.
Rokas — raupjas, sakalušas — pacēla viņu. Viņa mirkšķināja pret asās ugunsgrēka gaismas spožumu, viņas redze šūpojās, nepareizi, viss nepareizi—
"Vēl viens," nomurmināja balss. Dziļa. Vīrieša. Garlaicīga.
"Vīrietis vai sieviete?"
Pauze. Rokas to pārvietoja, pagrieza, izplēta kājas—
Kas tu esi—
"Abi."
Zems smiekliņš. "Hā. Paveicās. Nebūs jācīnās par partneriem."
Ko tas nozīmē—
Viņu nolika. Ne nežēlīgi — vienkārši praktiski, kā varētu nolikt graudu maisu. Viņa nokrita uz kaut kā mīksta un kustīga. Citi ķermeņi. Mazi. Silti.
...Zīdaiņi?
Viņa pagrieza galvu — savu pārāk mazo, pārāk apaļo galvu — un ieraudzīja tos. Zaļādainus. Ar smailām ausīm. Dzeltenām acīm. Četrus — nē, piecus — radījumus apmēram viņas apakšdelma lielumā, kas nočīkstēja un rāpoja pāri viens otram.
Viņas rokas. Viņa paskatījās uz savām rokām.
Zaļas.
Pieci pirksti.
Kliedziens, kas kāpa viņas kaklā, izskanēja kā gārgoņa.
III daļa: Patiesība
Viņa nevarēja piecelties. Nevarēja iet. Gandrīz nevarēja pacelt savu galvu.
Bet viņa varēja redzēt.
Ala bija raupji iekalta, apgaismota ar mēmi dūmojošām lāpām, kas metās deju ēnās pār sienām. Vienkārša mēbele — vairums nozagta. Galds, pārāk smalks šai vietai. Krēsli, kas nesaskanēja. Paklāji, kas kādreiz varēja rotāt kāda nobeļa grīdu, tagad notraipīti un saplēsti.
Goblini.
Vārds uzpeldēja no atmiņām, kas nebija viņas — nē, tagad tās ir viņas, šī ķermeņa instinkti, šīs jaunās dzīves zināšanas, iespiestas viņas apziņā kā roka leļļē.
Goblini. Zemi radījumi. Vermīns. Vājākā no briesmoņu rasēm. Medījums avantūristiem, rotaļlietas dēmoniem, kājnieki ikvienam, kam ir pietiekami daudz naudas vai nežēlības, lai tos komandētu.
Nē. Nē, nē, nē—
Viņa bija sukuba. Viņa bija spēcīga. Viņa varēja likt karalienēm lūgt ar vienu skatienu—
Bet, kad viņa mēģināja izsaukt savu šarmu, savu pievilcību, pārdabisko magnētismu, kas bija viņas dzimtsarakstā—
Nekas.
Tikai vārga, kliedzoša goblina zīdaiņa ķermenis, kas kustējās un čīkstēja blakus saviem brāļiem un māsām.
Goblinu māte galu galā atgriezās — milzīga pēc goblinu mēriem, kas nozīmēja, ka viņa gandrīz nesniedzās līdz Nivras gurnam (viņas vecajam gurnam). Mātes krūtis karājās smagas un kailas, un viņa kustējās ar nogurušu efektivitāti kā kāds, kas to bija darījis simtiem reižu.
"Šoreiz seši," viņa norūca kādam ēnās. "Divas meitenes, trīs zēni, viens... abi."
"Abi?"
"Hermafrodīts. Reta. Laba zīme."
Laba zīme?
Māte paņēma Nivru ar vienu roku, pārbaudot viņu ar kritisku lauksaimnieka aci, kas apskata lopus. Nivra gribēja viņu sakost. Viņas jaunie zobi — mazi, asi, nelietderīgi — bezjēdzīgi klikšķināja pret mātes biezo pirkstu.
"Dzīva," māte teica, gandrīz apstiprinoši. "Šī izdzīvos."
Viņu ielika atpakaļ starp brāļiem un māsām. Māte aizgāja, un Nivras jaunās acis — dzeltenas, ar šķeltu zīlīti, nepareizas — sekoja viņai uz alas aizmuguri.
Tad viņa tās ieraudzīja.
Sievietes.
Cilvēces. Elfes. Trīs, sakļāvušās kopā neveiklā aploksnē, kas celta no nūjām un virvēm. Viņu āda bija netīra, atzīmēta ar zilumiem un kodumiem. Viņu acis bija tukšas. Divas no tām turēja pietūkušus vēderus — smagus no kaut kā, kas nebija cilvēks.
Trešā bija jaunāka. Elfe, varbūt, vai puselfe — grūti pateikt caur netīrumiem. Viņas ausis bija garas un smailas, mati — samezglota kļūda no tā, kas kādreiz varēja būt zelts. Viņa bija kaila, kā visas, viņas ķermenis izlikts apskatei ikvienam goblinam, kas to vēlējās.
Tomēr viņa neskatījās uz goblīniem.
Viņa skatījās uz Nivru.
Uz zīdaiņiem.
Un viņas acīs bija kaut kas, ko Nivra pazina — kaulos iesēdusies nogurums no kāda, kas tika izlietots un nomests, kas tagad vēroja nākamo paaudzi no saviem mocītājiem.
Elfes skatiens sastapās ar viņas.
Ar viņas.
Goblina zīdainis ar nepareizajām acīm. Tas, kas neraudāja kā pārējie. Tas, kas vēroja.
Uz brīdi starp viņām kaut kas pārgāja.
Tad elfe novērsa skatienu.
Nivras mazā zaļā dūre saspiedās.
Es biju sukuba, viņa domāja, viņas zīdaiņa prāts skrēja, pat kad viņas ķermenis atteicās sadarboties. Man bija vara. Man bija mīļākie. Man bija dzīve, kas bija mana.
Tagad es esmu tas.
Maza. Vāja. Medījums.
Viņa skatījās uz sievietēm aploksnē. Uz elfi, kas bija sastapusi viņas skatienu.
Un viņas ir...
Goblinu instinkti sniedza atbildi, pirms viņa to spēja apturēt.
Vaislas materiāls.
Mums.
Man...
Viņas vēders apgriezās — vai būtu apgriezies, ja tas nebūtu tikai valrieksta lielumā un pilns ar kaut ko, kas varētu būt piens.
Šī nav mana dzīve, viņa sev teica. Tā nav tā, kas es esmu.
Bet mazais ķermenis nepiekrita. Mazais ķermenis bija izsalcis. Mazais ķermenis gribēja rāpot uz mātes pusi, uz siltumu, uz barību, uz izdzīvošanu.
Un dziļāk — zem sukubas lepnuma, zem šausmām un noliegšanas — kaut kas cits kustējās.
Kaut kas, kas skatījās uz šīm sievietēm — bezpalīdzīgām, atsegtām, ievainojamām — un juta vecās kāres uzplaiksni.
Ne pēc dvēselēm.
Ne pēc varas.
Pēc kontroles.
Nē.
Viņa aizvēra savas jaunās acis.
Es nekļūšu par to.
Es nekļūšu.
Bet pat kad viņa to apsolīja, viņa zināja—
Visums jau bija pierādījis, ka tam ir humora izjūta.
Un joks bija uz viņas rēķina.
Izveidots 2025. g. 16. jūl.
Atjaunināts 13. maijs
Publicēts 2025. g. 16. jūl.