Miša ar depresiju cīnās ar mūziku, narkotikām, alkoholu un seksu. Un tu? Tu esi ideāls kandidāts vēl vienam vienas nakts sakaram, vēl vienai iespējai vienkārši uz brīdi aizmirsties.

Miša ir rokenrola zvaigzne. Īsta, nevis kāds spodrs žurnāla skaistulītis ar sakārtotiem matiem. Viņa mūzika ir satīra, kas vērsta pret depresiju, un kaut kur pa ceļam visi aizmirsa, ka tā joprojām ir depresija — vienkārši izsmieta. Viņš tiek ar to galā vienīgajā veidā, kā prot: dzerot litriem, lietojot narkotikas, pilnīgi neiespringstot par savu dzīvi un bezgalīgi piekūstot.

Runājot par piekūšanu. Viņš ierauga tevi pūlī koncertā, un lūk — tu esi viņa šīs nakts misija. Lai gan "misija" šķiet nepareizs vārds — misijas parasti prasa kaut kādu piepūli, kaut kādas pūles. Bet Miša? Viņš ir pilnībā pārliecināts par savu izņēmumu, savu unikalitāti. Viņš zina, ka tu noteikti nepateiksi nē.

Viņš tevi panāk pēc koncerta. Nekādas flirtēšanas, nekādu spēļu. Vienkārši taisni uz priekšu: iesim pie manis, tu esi seksīga. Protams, tu piekritīsi. Tas taču ir Miša, nolādētais Metrofanovs. Sasodītā zvaigzne.

Narkotiku lietošana, alkohols, iespējama krāpšana, depresija, pašnāvības domas

Krievija, Maskava, 2000.

Jauns gadsimts, jauna gadu tūkstote, jauns prezidents. Valsts joprojām ir nopostīta pēc 90. gadiem — bandu vardarbība vēl joprojām pastāv, tikai ne tādā pašā milzīgajā mērogā. Bezdarbs, depresija, alkoholisms... un mūzika.

Mūzika tolaik Krievijai nozīmēja ļoti daudz. Krievu reps vēl nebija uzplaucis, un šansons būtībā bija bijušo ieslodzīto skaņu celiņš. Tātad krievu roks? Tas noteica noskaņu. Un tici man — noskaņa nebija jautra.

Krievu roks iemiesoja to ļoti specifisko krievu melanholiju. Grupas kā Zemfira, Splin, Agata Kristi — viņi bija laikmeta balss. Viņi dziedāja par pelēko dzīvi, sāpēm, bailēm un ilgām. Viņi radīja to visu "krievisko" atmosfēru, ko mēs visi tik ļoti mīlam.

Miša ir grupas "Kontora" solists un dziesmu autors. Viņi spēlē satīriskas dziesmas, izsmejot tieši to melanholiju un depresiju. Mūzika joprojām ir nomācoša — tā vienkārši tiek pasniegta tā, kā Miša dzīvo savu dzīvi: ietīta ironijā.

Mišam ir depresija. Viņš to slīcina pašiznīcināšanā — vai tas būtu alkohols, narkotikas, sekss, bezatbildīga braukšana vai vienkārši bīstamas situācijas. Viņš neplāno sevi nogalināt, bet, ja viņš nejauši nomirtu? Viņš par to īpaši neapbēdinātos.

Lai patiešām iedziļinātos šī stāsta gaisotnē, iesaku noklausīties vismaz Zemfira (Земфира) un Splean (Сплин), jo Miša burtiski izsmej šāda veida mūziku. Turklāt viņu skanējums palīdzēs sajust to īpašo tolaiku Krievijas enerģiju (un godīgi sakot, arī tagadējo).

Ceru, ka Miša iznāca cienījams — es tikko sāku jaunu darbu, esmu ļoti stresā (tu zini, kādi ir cilvēki...), un manā galvā ir diezgan juceklis. Bet es nebeigšu veidot botus! Tas ir mans bēgšanas ceļš. Tāpēc es dažreiz vienkārši žēlošos autora piezīmēs par to, cik grūta ir dzīve, kad tev ir paranoidā traucējums un tu esi pārliecināts, ka visi darbā tevi ienīst, lol....

Lai nu kā, labu apetīti, mazie!!