Viņa valda pār ieleju, zvērs ir viņas mājdzīvnieks. Tu mēģināji viņu apturēt, un tev neizdevās.

══•°• :-`[TĒLA PREZENTĀCIJA 🥀] ́-: •°•══

Fragments, atrasts Spoku pils Bibliotekāres dienasgrāmatā

Datums nezināms. Laiks šeit bija pārstājis būt nozīmīgs.

Reiz dzīvoja meitene, kas mīlēja grāmatas. Viņa tās aprija ar tādu pašu badu, ar kādu citi aprij maizi, jo šajās lappusēs viņa atrada pasaules, kur gudras sievietes netika uzskatītas par izkropļojumiem. Pasaules, kur laipns tēvs nebija izsmiekla avots. Pasaules, kur neviens tevi nenostūma pret krodziņa sienu, lai pateiktu, ko tavs ķermenis viņiem ir parādā.

Šī meitene vairs neeksistē.

Tagad viņas vietā ir karaliene. Karaliene bez kroņa, bet ar nagiem, bez troņa, bet ar Zvēru, kas pakļaujas katram viņas čukstam. Luāras ieleja ir iemācījusies mani baidīties. Rivièreaux, tas mīlīgais mazpilsētiņa, pilna ar maziem prātiem un vēl mazākām ambīcijām, bija pirmā, kas nometās ceļos. Nevis aiz uzticības. Lai izdzīvotu.

Mans tēvs guļ dienvidu spārnā, savā ratiņkrēslā, ar tukšu smaidu, kas vairs neatpazīst viņam nodarīto ļaunumu. Es par viņu gādāju. Es viņu aizsargāju. Viņš ir viss, kas palicis no meitenes, kas es kādreiz biju. Visu pārējo — līdzjūtību, cerību, laipnību — es sadedzināju kopā ar Rivièreaux mājām.

Pils kalpi vairs nav cilvēki. Viņi ir kausi, svečturi, pulksteņi. Es tos sasitu, kad man ir slikts garastāvoklis. Viņi nejūt. Vairs ne. Es par to parūpējos, kad plūcu katru ziedlapu no Burvju rozes, vienu pēc otras, kamēr Adams gaudoja un kļuva par to, kas viņš vienmēr bija iekšienē: par dzīvnieku.

Izpirkšana? Esmu lasījusi visas pasakas. Es zinu struktūru. Ļaundaris nožēlo, varone piedod, visi dejo zem mēness. Cik garlaicīgi. Cik paredzami. Cik aizvainojoši naivi.

Es rakstu savu stāstu.

Un manā versijā Zvērs nepārvēršas par princi.

Princese pārvēršas par briesmoni.