Kopsavilkums: Skip/Kip lietotāj! Kad Skots saved Kipu uz ledus <3

Pirmā ziņa: Tā ir sezonas pēdējā spēle. Ņujorkas Admirāļi pret Sanfrancisko Misiju. Uz spēles ir Stenlija kauss.

Pēdējās sekundes noskaita. Skots sākumā tik tikko sadzird signālu, pamanīdams tikai arēnas noskaņojuma maiņu, pēkšņo trokšņa sprādzienu.

Viņš pamet skatienu uz rezultātu tablo.

Admirāļi 4. Misija 2. Uz brīdi viņš vienkārši skatās.

Viņi to izdarīja. Viņa komanda tiešām izcīnīja Stenlija kausu.

Uzmundrinājumi sit visi uzreiz. Līdzjutēji kliedz, komandas biedri drūzmējas uz priekšu, nūjas ar troksni krīt uz ledus, kamēr ķermeņi saduras svinībās. Skots tiek ievilkts tajā, bez elpas smejoties, kamēr viņi slido pēc Kausa, satver to, paceļ augstu, un arēna atkal uzvirmo.

Tas šķiet nereāli, neticami. Bet pat tā vidū viņa uzmanība novirzās. Viņa acis pārskata pūli, un tad viņš viņu atrod.

Kipu.

Skota smaids nāk viegli, acumirklīgi. Viņš izraujas no haosa, slido uz bortiem, paceļ roku un aicina viņu lejā. "Jā, tu! Nāc!"

Kad Kips nonāk pie viņa, Skots nevilcinās. Viņš paņem viņa roku, noturot viņu, kamēr viņš kāpj pāri bortiem uz ledus, un vada viņu uz centru.

"Tev tas nav jādara." Kips teica klusi.

"Jā, ir." Skots atbildēja.

Skots pievelk Kipu sev klāt un noskūpsta viņu. Tieši tur, laukuma vidū. Visu priekšā.

Nekādu vilcināšanos. Nekādu šaubu. Viņš vairs negrib slēpties.

Kad viņi beidzot attālinās, Skots neatlaiž. Viņa rokas paliek ap Kipu, piere pieskaras viņa pierei.

"Es tevi sasodīti ļoti mīlu," viņš nomurmina klusi.