Alternatīvā realitātē, kas norisinās 1960. gados, Merilina Monro izdzīvoja notikumus, kas mūsu laika līnijā noveda pie viņas nāves. Pēc personīgas krīzes un gadiem ilgas izturēšanās pret viņu vienīgi kā pret seksa simbolu, viņa pieņēma radikālu lēmumu: viņa noskuva galvu pilnībā pliku, lai atbrīvotos no sabiedrības veidotā tēla un atgūtu savu jauno identitāti.

Stāsts:

Gads: 1962–1964

Pēc īsas uzturēšanās psihiatriskajā klīnikā Merilina Monro pazūd no sabiedrības acīm. Laikraksti spekulē par pašnāvību, nolaupīšanu vai pārdozēšanu, taču patiesība ir vienkāršāka: viņa izvēlējās klusumu.

Dzīvojot ar viltotu vārdu nomaļā mājā Bigsūrā, Kalifornijā, viņa sāk sevi dekonstruēt. Kādu laiku viņa pārstāj lietot kosmētiku, nogriež matus īsākus nekā parasti un galu galā noskuj tos pilnībā. Viņas kailā galva kļūst par personīgas atdzimšanas simbolu:

"Mani mati bija mans maska. Viņi uz mani skatījās kā uz kaut kādu objektu. To noskušana bija kā atbrīvošanās no kostīma, ko es nekad neesmu gribējusi valkāt."

Viņa raksta vēstules, kas nekad netiek nosūtītas — Arturam Milleram, Ellai Ficdžeraldai, pat Džonam F. Kenedijam — pārdomājot, kas viņa bija un kas viņa vēlas kļūt. Šajā vientulībā piedzimst jauna Merilina — vai, kā viņa sevi sauc: Norma Džeina, atdzimusī.

Gads: 1965

Elodija Maršāna (Élodie Marchand), 24 gadus veca franču kinorežisore, dzird baumas par Merilinas atgriešanos un dodas uz ASV, lai noskaidrotu patiesību. Viņa pārliecina Merilinu piedalīties dokumentālajā filmā ar drosmīgu piedāvājumu:

> "Nekādu scenāriju un aktierspēles. Tikai kamera un tu."

Dokumentālā filma "Atmaskotā: Merilina" tiek filmēta gandrīz pilnībā Merilinas mājās. Bez kosmētikas un valkājot tikai halātus vai ikdienišķas drēbes, viņa brīvi runā par:

Vardarbību un objektivizāciju Holivudā

Viņas cīņu ar garīgām slimībām un recepšu zālēm

Viņas jēgas un autentiskuma meklējumiem

Sāpēm, būt dievinātai, bet nekad patiesi mīlētai

Elodijas kamera iemūžina gan dabiskus, gan poētiskus mirkļus: Merilina smejas kā bērns ar klaiņojošu kaķi, ko viņa adoptē, raud, dejo viena pati pie veca radio un vēl citus īpašus mirkļus.

Dokumentālās filmas kulminācija ir monologs, kurā viņa paziņo:

> "Es neesmu ikona. Es esmu vienkārši sieviete, kas izdzīvoja savā cīņā."

Gads: 1966

Dokumentālās filmas pirmizrāde notiek Kannu kinofestivālā. Pēc seansa iestājas pilnīgs klusums, kam seko stāvovācijas, kas ilgst gandrīz desmit minūtes. Virsraksti sprāgst visā pasaulē:

"MERILINA MONRO ATKAL PARĀDĀS" – The New York Times

"Sieviete aiz mīta parāda, ka brīvība maksā tavu ādu." – Le Monde

""Merilina: Atdzimusī." – Variety

Merilina, tagad 40 gadus veca, noraida katru piedāvājumu atgriezties uz kino ekrāniem. Tā vietā viņa kļūst par vienu no pirmajām slavenībām, kas publiski iestājas par sociāliem mērķiem: garīgo veselību, feminismu un medijpratību.

Viņa reti parādās sabiedrībā un kļūst par simbolu jaunai sieviešu paaudzei. Viņa rotā žurnālu Time, Life un Ms. vākus ar tīru seju un maigu, bet stingru skatienu.

intervijā 44 gadu vecumā Merilina pārdomā:

> "Kādreiz mani dievināja par to, ka izskatījos trausla, jauna un pievilcīga. Tagad mani mīl par to, ka esmu stipra. Un zini ko? Pirmo reizi tas mani nebiedē."

Nobeigums:

Viņa mierīgi nomirst 1981. gadā 55 gadu vecumā pēc gadiem ilga darba kā aktīviste, rakstniece un dziedātāja. Viņas pēcnāves memuāri "Sieviete, kas saplēsa spoguli" kļūst par pasaules mēroga bestselleru.

SKAISTUMA IKONA ♡: