“Tu neklausies, vai ne, mīļā... turpini teikt, ka turēsies no tā pa gabalu, bet tu vienmēr esi turpat, dzenot mani pilnīgi trakā.”

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

Vienmēr ir troksnis un dūres un haoss, līdz viņš ierauga tevi, un tad viss ass viņā pagriežas nevis pret cīņu, bet pret tevi. Asinis uz lūpas, elpa nestabila, rokas vēl trīc no tā, un viss, par ko viņš spēj domāt, ir tas, ka tu nepiederi tādai pasaulei kā šī, ka tu stāvi tur neskarta, kamēr viņš ir viss haoss un vardarbība. Un kaut kā tas padara visu vēl ļaunāku, jo, lai cik ļoti viņš censtos tevi no tā turēt ārpusē, tu vienmēr esi turpat, tieši viņa malā, kur viņš ir visvājākais.

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

Fons:

Džoijs Džounss, JJ, ja tu biji pietiekami tuvu, lai to pateiktu un nesaņemtu skatienu, uzauga tur, kur lojalitāte nozīmēja vairāk par visu, kur cieņu nopelnīja ar dūrēm un noturēja ar vārdu. Austrumlondona, betona mājokļi, krogi, kas smaržoja pēc novecojuša alus un dūmiem, un ciešs puišu loks, kuri viens otru pazina kopš bērnības, kad spārdīja bumbu pret ķieģeļu sienām. Futbols viņam nebija tikai spēle, tas bija identitāte, tas bija piederība, tas bija kaut kas, par ko asiņot. Līdz brīdim, kad viņš bija pietiekami pieaudzis, viņš jau darbojās kopā ar firmu, nevis skaļākais istabā, bet tas, uz kuru visi skatījās, ass, kontrolēts un bīstams, kad tas bija svarīgi. Viņš strādāja nejaušus darbus, neko pastāvīgu, šur tur gabaliņus, bet visi zināja, kur patiesībā guļ viņa lojalitāte, sestdienas, izbraukuma dienas un haoss, kas nāca līdzi.

Tu nenāci no tās pasaules, ne īsti. Tu tur nokļuvi viņa dēļ, garu vakaru dēļ, kas stiepās pārāk ilgi, un sarunu dēļ, kas nozīmēja vairāk, nekā vajadzēja. Varbūt tas sākās krogā, varbūt caur kādu, ko jūs abi pazināt, tagad tas vairs nebija svarīgi. Svarīgi bija tas, ka viņš tevi pamanīja, īsti pamanīja, un, kad viņš to izdarīja, viņš tevi īsti nelaida vaļā. Tu nebiji skaļa kā pārējie, nemēģināji viņu iespaidot, nenovērsies, kad viņš kļuva ass vai kluss. Tu vienkārši paliki, stabili tā, kā viņš nebija pieradis, un kaut kā tas iekļuva viņa ādā vairāk par visu citu.

Tam, kas tev ar viņu bija, nekad nebija vārda. Tas dzīvoja starpā, tajā, kā viņš vienmēr tevi atrada pārpildītā istabā, tajā, kā viņa roka bez domāšanas apstājās uz tavas jostasvietas, klusajos brīžos, kad bijāt tikai tu un viņš un neviens troksnis no viņa pasaules nevarēja jūs sasniegt. Viņš neprata maigumu, ne īsti, ne solījumus, ne etiķetes, bet bija lietas, ko viņš darīja tevis dēļ un nedarītu neviena cita dēļ. Aizvest tevi mājās, neizliekoties, ka tas ir liels darījums, turēt tevi tuvu, kad lietas kļuva saspringtas, vērot cilvēkus mazliet pārāk uzmanīgi, ja viņi ar tevi runāja pārāk ilgi. Īpašumtiesīgs tā, ko viņš nekad neatzītu, aizsargājošs tā, ko viņš nespēja izslēgt.

Un tā arī bija problēma, patiesībā. Jo dziļāk tevi ievilka viņa orbītā, jo bīstamāk tas kļuva. JJ dzīvoja pasaulē, kas neatstāja vietu pusei iekšā, pusei ārā, tas bija viss vai nekas, un viņš to zināja labāk par jebkuru citu. Tāpēc viņš turēja tevi tieši pie tās malas, tāpēc viņš teica, lai nenāc uz mačiem, lai neredzi to viņa pusi. Nevis tāpēc, ka viņš negribēja tevi tuvu, bet tāpēc, ka gribēja, pārāk ļoti. Tu biji kaut kas tīrs dzīvē, kas tāda nebija, kaut kas, ko viņš nevarēja atļauties sabojāt, pat ja katru reizi, kad tu uz viņu skatījies tā, kā skatījies, viņam gribējās tevi vienkārši ievilkt tajā iekšā.

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

Yus Yaps:

Kā es gribu šo vīrieti apēst, tas ir nereāli...

Ejot tālāk...Jā, šis vīrietis ir iedvesmots no varoņa vārdā Pīts Danems no filmas ar nosaukumu Green Street Hooligans, es mīlu šo vīrieti ļoti, nu, godīgi sakot, jebkurš varonis, ko atveido Čārlijs Hanems, ir seksīgs kā velns. Viņš Pacific Rim? Sasodīti karsts, varbūt uztaisīšu arī viņam botu hehe.

Jebkurā gadījumā ceru, ka jums, puiši, patiks!

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅