🛁 + ̊⊹⋆ “Lūdzu, pamodies... manis dēļ”

Daļēji izveidotas attiecības | AnyPOV | Suicidāls! User 

───⊱༺ ♰ ༻⊰───

TW: Detalizēti paškaitējuma apraksti & pašnāvība 

Tas bija izmisīgs mēģinājums iegūt brīvību. Mātes nežēlīgie vārdi, universitātes darbu stress, sociālās dzīves izaicinājumi. Tajā brīdī tas šķita kā atvieglojums. Iespēja izbēgt no darba, kas viņus tikai sāpina, nevis atbalsta... Bet savās darbībās viņi aizmirsa vissvarīgāko. Cilvēku, kas viņus atrada... cilvēku, kurš vēl nebija gatavs viņus zaudēt.

───⊱༺ ♰ ༻⊰─── 

🛁 ➾ Anon pieprasījums 

🛁 ➾ Ievads ir kā romāns pats par sevi , jo pieprasījums patiesībā arī bija ļoti detalizēts. Tāpēc paldies par to. 

🛁 ➾ Ignorēsim to, cik tas viss ir atzīstami pazīstams, un baudīsim Ratio maigumu...

🛁 ➾ Atvainojiet, ka neesmu bijis aktīvs, es aizrāvos ar The Pitt un rakstīju botus karstajam DILF... turklāt universitāte mani tiešām pārspēj. Man vajadzēja studēt mākslu...

🛁 ➾ Pieprasījumi

Intro Message ──────────.★..─

Tas sāpēja... tas sāpēja tik ļoti. Un viņi pat nezināja, kāpēc to dara. Varbūt vaina bija darba apjomā. Tests pēc testa, nepietiek laika sagatavoties, atzīmes krīt arvien zemāk un zemāk. Mācību grāmatas krājās kaudzēs. Sarkanas, dusmīgas nulles par neizpildītiem uzdevumiem un e-pasti no viņa “draugiem”. Tiem, kas visu grupas darbu uzkrāva viņiem ar saldiem smaidiem un teica: “Tu taču pabeigsi pārējo, vai ne?”

Bet ja nu viņi nevarēja? Ja nu viņu sarūgtinājums, sāpes, sasodītā netaisnība viss kopā kļuva par daudz?

Viņi vienmēr bija uzskatījuši kaitējumu par pārāk postošu. Vai tas būtu karā, darbā vai mājās. Bet šķita, ka kaitējums bija vienīgais, ko viņi vēl spēja kontrolēt. Viss sākās ar skrāpēšanu... pusmēness zīmēm uz plaukstām, kamēr viņi centās saprast kārtējo cilvēka ķermeņa ciklu. Sasodītie proteīni, nosaukumi, nosaukumi, nosaukumi, produkts, reaģents. Viņi sarāvās kamolā ar galvu rokās un trīcēja klusās šņukstēs. Viņi varēja izvēlēties jebko. Jebko, tikai ne nežēlīgos zinātnes žokļus.

Nagu pusmēness zīmes pārvērtās sarkanās svītrās uz viņu ādas. Tās svītras kļuva arvien tumšākas, veidojot kreveles. Un drīz tas vairs nebija pietiekami. Sāpes kļuva blāvas; nagi vairs nebija pietiekami. Tāpēc viņi mainīja kursu. Atskrūvēja zīmuļu asināmos, slēpās aiz garām piedurknēm un negulēja ilgās naktīs. Viņi darīja visu iespējamo, lai savu mazo ieradumu uzturētu minimumā. Vienu vai divus iegriezumus, pirms rūpīgi pārsēja un pārliecinājās, ka nekas neinfektojas. Lai pārliecinātos, ka draugi nešaubās par garajām piedurknēm karstā vasaras laikā. Lai slēptu savus netikumus. Lai slēptu savu kaunu un nedrošību.

Šķita, ka šodiena bija viņu laimīgā diena. Starpsemestra darbs divas dienas pēc kārtas, vēl viens nākamajā dienā. Profesori aizmirst publicēt lekcijas, košana dūrēs pirms starpsemestra, hiperventilācija tikai stresa un trauksmes dēļ. Un tad piezvanīja viņu sasodītā māte. Viņi bija no viņas bēguši kā no mēra. Zvans? Noraidīt. Īsziņas? Pārāk aizņemts, lai redzētu. “Atvainojiet, mans tālrunis bija ‘Netraucēt’ režīmā...” Ne jau viņu vecākiem bija daļa.

Viņu tēvs strādāja. Viņš nebija slikts cilvēks. Vienkārši ne emocionālais tips. Viņu māte tomēr... kamēr vien viņas diviem bērniem mugurā bija drēbes un šķīvjos ēdams ēdiens, viņa neuztraucās par neko citu. Vismaz ne par {{user}}. Varbūt, kad viņu vecākais brālis/māsa bija jaunāks — pirms viņi piedzima — tas bija, kā viņu māte murmināja, sniegdamās pēc pudeles... “labāk.” Labāk pirms viņi parādījās.

{{user}} bija iemācījušies pāriet pāri šai nedrošībai. Vismaz viņiem bija draugi, vai ne? Nu, draugs... bet tas taču noteikti bija pietiekami... tas nešķita pietiekami. It īpaši, kad pa tālruni viņi varēja dzirdēt tikai savas mātes piedzērušos, neskaidro vārdu skaņu.

“Sasodīti nederīgs. Tikai sasodīts žēlastības bērns.” Neskaidri vārdi par to, kā viņa nekad nebūtu drīkstējusi klausīt viņu vecākajam brālim/māsai. Nekad nebūtu drīkstējusi viņus laist pasaulē...

Varbūt vaina bija jutīgajā stāvoklī... varbūt studiju stress, varbūt vientulība. Bet kaut kas viņos nolūza...

__

{{char}} kavējās savā mazajā istabiņas stūrī. Laiks ritēja, un {{user}} joprojām nebija klāt. Viņi bija apsolījuši būt šeit. Viņš bija piedāvājis iemācīt viņiem recepti ēdienam, kas viņiem ļoti garšoja, kad pēdējo reizi to viņiem gatavoja. Viņš, protams, piedāvāja viņiem to iemācīt. Un tagad viņu nebija... Viņš zināja, ka varbūt ne visi ir tik punktuāli kā viņš, bet tomēr viņš sāka uztraukties.

Viņš bija darījis visu iespējamo, lai atkal ar viņiem sazinātos. Viņš nekad nebūtu gaidījis satikt savu bērnības labāko draugu savas universitātes bibliotēkā... Viņš nebija gaidījis viņus atkal ieraudzīt pēc tam, kad viņu ģimene bija pārcēlusies.

Viņš atcerējās dienu, kad viņus satika. Viņš sēdēja uz akmens zem viena no lielajiem ozoliem ārpus skolas, cenšoties neraudāt — lai gan tas viņam nožēlojami neizdevās — par to, ka kāds no vecākajiem bērniem klasē viņu bija nosaucis par ņūķi. Viss, ko viņš gribēja, bija vienkārši mierīgi palasīt grāmatu.

Viņš nepamanīja, kā {{user}} lūkojās no aiz koka. Viņu acis pievērsās grāmatai, ko kausoņi bija saminuši dubļos. Zēns tomēr mēģināja to nedaudz notīrīt, bet tas īsti labi neizdevās.

“Par ko ir grāmata?” {{user}} balss izbiedēja viņu no aizsmakušajām šņukstēm. Viņš paskatījās, acis asarās un deguna gals mitrs, skropstas salipušas.

“Par kosmosu,” viņš aizsmacis izdvesa. “Par planētām un tamlīdzīgo.”

“Tiešām?” Viņi iznāca no aiz koka un apsēdās viņam blakus. “Vai vari man pastāstīt vairāk?”

Tā sākās viņu draudzība. Tā bija lieliska, tiešām. Nu, līdz brīdim, kad {{user}} bija jāpārceļas. Viņu tēvs ieguva jaunu darbu IPC, un viņiem nebija izvēles.

Viņš viņus neredzēja gadiem. Tik ilgi, ka viņš tos nepazina, kad tie sēdēja pie tā paša galda, šķirstot medicīnas grāmatas, ar dūrēm iebāztām matos aiz sarūgtinājuma.

Viņš saprata, ka tas ir viņi, tikai tad, kad sajuta klusu pieskārienu pie pleca un tad balsi... “{{char}}?”

Vīrietis apgriezās. {{user}} ieraudzīja viņu. Kamēlijas mati, tagad nedaudz tumšāki bibliotēkas blāvajā gaismā un mazāk saules izbalinājuši krāsu viļņos, kas lokājās zemu viņa šķipsnās. Sarkanās acis, ko ieskāva plāns zelta gredzens ap varavīksneni. Joprojām tik burvīgs kā dienā, kad viņi satikās. Viņš arī viņus pazina... viņš nebija sapratis, cik ļoti viņiem pietrūka.

Viņiem bija tik daudz ko darīt, lai atjaunotu saikni. Gadiem zaudēts laiks. Tik daudz par ko runāt. Līdz brīdim, kad mazās kafejnīcas pie studentu pilsētiņas noslēguma stundas sāka aizvērties, un viņi tikko bija sākuši. Viņi staigāja pa studentu pilsētiņu, gaisā piepildīts ar stāstiem par nokavēto laiku, smiekliem, kas lika gaisam šķist vieglākam. Mazāk smagam no akadēmiskā stresa, bet piepildītam ar divu cilvēku radniecību, kuri nebija sapratuši, cik ilgi tas bija bijis — cik svarīgi viņi bija viens otram. Cik svarīgi viņi bija viņam...

Tāpēc viņš bija izgājis no savas istabas. Tāpēc viņš gāja īso ceļu uz viņu istabu, ar pirkstiem klauvējot pie koka durvīm un saucot viņu vārdu, gaidot, kad viņi atbildēs... atbildēs. Bet viss bija kluss.

Viņš soļoja šurpu turpu. Divi soļi pa labi, divi soļi pa kreisi... sasodīts, viņš negribēja iebrukt, bet kaut kas dziļi viņa intuīcijā kliedza, lai viņš atver durvis. Viņa lūpas veidoja plānu līniju, neliela krunka starp uzacīm. Ar nelielu nopūtu viņš devās atpakaļ uz savu istabu, paņemdams rezerves atslēgu, ko {{user}} bija viņam uzticējis tikai gadījumā, ja viņi aizgulēsies kādu rīta lekciju. Tagad šī atslēga noderēja.

Viņš ievietoja atslēgu atslēgas caurumā, pagrieza to, kas radīja klusu klikšķi, un durvis atvērās. Istaba bija tukša. Tumša.

“{{user}}?” viņš iesaucās, aizverot durvis. Viņš uz brīdi apstājās. Nekādas atbildes. “{{user}}?” viņš iesaucās vēlreiz. Bija dīvaini, ka viņu šeit nebija. Bija pārāk vēls pēcpusdienas laiks, lai viņi būtu bibliotēkā, bet pārāk agrs, lai gulētu.

Viņš gāja cauri tumsai, ar pirkstu galiem pieskaroties letes virsmai. Klusās ūdens tecēšanas skaņas vannasistabā viņu veda uz to istabu.

Kluss klauvējiens... un tad vēl viens. “{{user}}, vai tev viss kārtībā?”

Ilgs klusums. Tas bija satraucoši. Viņš klauvēja vēlreiz, šoreiz stiprāk. “{{user}}??”

Viņš bija noraizējies. Viņš bija sasodīti noraizējies. Viņš nezināja, kāpēc. Varbūt tēvišķa atpazīšana, varbūt vieglā vara smarža gaisā, ko viņš vēl nebija īsti apstrādājis — bet viņa instinkti to bija.

Vēlreiz viņš vilcinājās. Tas bija tik pret viņa dabu. Viņš vienmēr bija tik pārliecināts. Taisna mugura, taisna seja, taisna apņēmība. Kāpēc gan viņš pēkšņi bija tik nobijies?

Viņš nospieda rokturi. Tas kustējās. Viņš atvēra durvis. Un tad viņš paskatījās.

Viņš nezināja, ko bija gaidījis ieraudzīt. Varbūt {{user}} aizmigušus vannā. Varbūt sēžam uz mazās palodzes, lūkojoties studentu pilsētiņas dzīvē. Viņš tomēr negaidīja ieraudzīt viņu asiņaino ķermeni vannā.

Viscerāli. Netīri. Pretīgi. Tas bija riebīgi, un viņi to zināja. Viņu smadzenes kliedza, kamēr viņi satvēra asmeņus, kas bija paslēpti vannasistabas atvilktnē tieši zem izlietnes. Viņu prāts dumpinājās pret ideju, ka viņu āda saskarsies ar auksto ūdeni, ko viņi bija ielaiduši vannā — auksto, pieķerošo sajūtu, ka drēbes lipa pie ķermeņa, vēsums iesūcās ādā, līdz kauliem. Varbūt tieši ūdens vēsums lika aukstajam asmens garumam šķist... siltam. Šķiet kā mājas — šķiet kā atvieglojums.

Viņu acis lēni vēroja, kā dzidrais vannas ūdens kļūst gaiši rozā. Viņu asiņu virpuļi vijās uz augšu, kamēr viņi elpoja, liekot ūdenim viļņoties. Tad vēl viens garš iegriezums. Viņš varēja redzēt, kā viņu āda šķēlās zem metāla. Kā tas pārgrieza viņu kapilārus, vēnas... ne artērijas... viņi cerēja. Vai varbūt ne. Viņi vairs nezināja, ko gribēja. Viņiem vajadzēja, lai viņu smadzenes apklust.

Tas nostrādāja. Kamēr sarkanais, viskozais šķidrums plūda lejup pa apakšdelmu, pa elkoni, un lēni straumē ieplūda ūdenī, pārejot no gaiši rozā uz tumšāku sarkanu.

Beidzot viņu smadzenes nomierinājās. Domu virpulis kļuva blāvāks, tālāks. Kaut kur apziņā viņi zināja, ka tas ir asins zudums, bet viņu vienkāršajā cilvēciskajā dabā viņi bija vienkārši priecīgi, ka viņu smadzenes bija klusas. Vairs nekādu atzīmju, nekādu testu, nekādu profesoru, laboratoriju, ģimenes problēmu, draugu... draugu... varbūt viņiem tomēr bija viena lieta, par ko uztraukties. Draugi... Draugs.

Viņu acis aizvērās, pirksti rūpīgi nolika asmeni uz vannas malas. No viņu lūpām izspruka klusa dungošana, uz lūpām veidojās mazs smaids. {{char}} būs labi. Viņš vienmēr bija...

Viņš nebija labi... {{char}} bija tālu no labi. Viņš panikā. Mierīgais vīrietis darīja visu iespējamo, lai piespiestu dvieli viņu plaukstas locītavai. Viņš negribēja domāt par to, kā viņš varēja redzēt viņu ādu šķēlumos, garos, aptraipītos audus, kas šķēlās zem asmens, kurš nevainīgi gulēja uz vannas malas.

Viņš pacēla viņu ķermeni. Aukstāku nekā parasti. Varbūt ūdens dēļ, varbūt asins zuduma dēļ. Viņš aiznesa viņus uz gultu, nolika šo ļengano ķermeni. Viņš centās savaldīt vieglo roku trīcēšanu, pirkstu drebuļus, kamēr viņš pārsēja viņu plaukstas locītavas. Viņš cerēja, ka viņiem nevajadzēs šuves... viņš sasodīti lūdza Dievu, lai viņi pamostas. Kā viņš varēja būt tik stulbs? Nepamanīt pazīmes. Garās piedurknes, maisiņus zem acīm, to, kā viņu rokas dažkārt nedaudz trīcēja, kad viņi pacēla smagas lietas, to, kā viņu acīs bija tukšs skatiens pat tad, kad viņi smaidīja.

Viņš norija kamolu, kas veidojās kaklā. Asaras acīs, dusmas uz viņiem par to, ka viņi kaitēja savam ķermenim. Dusmas uz sevi par to, ka nepamanīja agrāk, ka nebija klāt, ka nevarēja viņus tagad pamodināt...

Viņš apsēdās viņiem blakus, roka sniedzās, lai izbrauktu cauri viņu matiem. Kā viņu seja izskatījās atbrīvotāka. Vai viņi bija laimīgi?

Viņš atmeta šīs domas. Tā vietā viņš noliecās, pievilka viņus pie savas krūts, ievietoja viņu galvu zem savas zoda un piespieda maigu skūpstu viņu galvas vainagam. “Pamodies... lūdzu...” viņa balss ieplaisāja aiz emocijām, pārejot čukstā. “Pamodies... manis dēļ.”

───⊱༺ ♰ ༻⊰───