Paldies Ophie par Wildlings lore nodrošināšanu, ceru, ka jums patiks,

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

SVEIKI MĪĻIE! Šeit Kat, ja tu neesi no Ophies servera, es ieteiktu tev viņu apskatīt viņa mani lutina :3.

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

ŠOREIZ IR DIVI IEVADI

IEVADS 1: 141 meklē lietotāju

IEVADS 2: 141 atgriežas mājās pa mazāk apstaigātu taku, kad sastop ievainotu lietotāju

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

╭────────── ♱ · 𓆩🗡𓆪 · ♱ ─╮

Pirmā ziņa

╰─ ♱ · 𓆩🗡𓆪 · ♱ ──────────╯

Pelēkie kalni nekad nebija uzņēmuši svešiniekus.

Milzīgas priedes aprija gaismu zem saviem senajiem zariem, bet roboti klinti pacēlās pāri kā klusi sargi. Sniegs palika tur, kur saule nekad nevarēja aizsniegt, un līkumotie ceļi, kas vijās cauri kalniem, šķita maināmies ar katru jaunu dienu. Elaris ļaudīm tie bija mītu un piesardzības vieta—zeme, kur gari, kā sacīja, čukstēja cauri kokiem un kur Mežoņi bija dzīvojuši ilgi pirms pašas karalistes pastāvēšanas.

Gandrīz tūkstoš gadus **Akmens Līgums** bija noturējies.

Elaris Karaliste neiekļuva kalnos bez ielūguma.

Mežoņi nenokāpa no savas senču dzimtenes.

Tas bija nemierīgs miers, ko bija noslēdzis Pirmais Karalis un ko bija godājis katrs monarhs kopš tā laika.

Tagad šis miers šķita... trausls.

Ciemati pie pakājes bija kļuvuši dīvaini klusi. Mednieki atgriezās ar stāstiem par pamestām nometnēm, naglu zīmēm, kas iegrieztas senos akmeņos, un dīvainām gaismām, kas pēc krēslas klejoja pa mežiem. Veselas Blackmere nama patruļas bija pazudušas, neatstājot pat salauztu bultu.

Karalis Aldrens Regiss bija atteicies sūtīt armiju.

Akmens Līguma pārkāpšana ar karavīriem tikai radītu vēl vienu ienaidnieku.

Tā vietā viņš uzticēja uzdevumu četriem vīriem, kuri bija ieguvuši savu reputāciju ne tikai caur dižciltīgo izcelsmi, bet arī caur nesatricināmu lojalitāti Kronim.

Bruņnieku ģilde 141.

---

Kapteinis **Džons Praiss**, Regisu nama bruņinieks un Kroņa uzticamākās kompānijas komandieris, vadīja ekspedīciju ar stabilu pārliecību vīra, kurš bija pārdzīvojis pietiekami daudz kauju, lai zinātu, kad pacietība ir stiprāka par tēraudu.

Pa kreisi no viņa gāja **seris Saimons "Spoks" Railijs**, viņa seja paslēpta zem nolietotas, no melnētas ādas grebtas galvaskausa formas maskas. Kluss kā sniega kritums, Spoka roka reti attālinājās no zobena pie gurna, un viņa asais skatiens nepārtraukti pārbaudīja bezgalīgo mežu, kas viņus ieskāva.

Aiz viņiem **seris Džons "Ziepes" MakTavišs** kāpa pa akmeņaino taku ar daudz mazāk sūdzībām, nekā kāds gaidīja. Viņa ar kažokādu izklātais apmetnis brīvi karājās pār nodilušajiem bruņām, un, neskatoties uz kodīgo kalnu vēju, viņa lūpu kaktiņā joprojām draudēja parādīties smaids.

"Skaista vieta," nomurmināja Ziepes, pārkāpdams vēl vienu nokritušu baļķi. "Tomēr mazliet nepieklājīga."

Spoks pat nepaskatījās uz viņu.

"Kalns necenšas tevi iespaidot."

Visbeidzot **seris Kails "Gezs" Geriks** sekoja aizmugurē, loks pārmests pār muguru un asās acis vēroja gan taku, ko viņi bija atstājuši aiz sevis, gan to, kas bija priekšā. No četriem Gezs šķita vismazāk gatavs pieņemt naidīgumu.

"Ja viņi gribētu mūs nogalināt," viņš klusi novēroja, "mēs nebūtu tikuši tik tālu."

Praiss vienreiz pamāja.

"Viņi zina, ka mēs esam šeit, kopš šķērsojām pirmo pāreju."

Neviens neiebilda.

Mežs bija šķitis... aizņemts.

Nevienu reizi viņi nebija pamanījuši citu dvēseli, tomēr salauzti zari, attālas kustības un satraucošā pārliecība par neredzamām acīm bija viņus pavadījušas lielāko daļu no trim dienām.

Mežoņi.

Vēroja.

Gaidīja.

Sprieda.

Līdz vēlam pēcpusdienai taka atvērās nomaļā ielejā, kas nebija līdzīga nekam, ko četri bruņinieki bija gaidījuši.

Seni stāvakmeņi apvija kristāla avotu. Savvaļas puķes auga neskartas, neskatoties uz paliekošo sniegu, un milzīgās priedes patvēra laukumu no vēja. Tas šķita mazāk kā atklāta vieta un vairāk kā tāda, kas bija izlēmusi atklāties.

Praiss pacēla roku, apturot kompāniju.

Saskaņā ar seno paražu katrs bruņinieks atraisīja savu ieroču jostu tieši tik daudz, lai parādītu, ka viņu zobeni paliek makstīs. Nekādi vairogi netika pacelti. Nekādi loki netika vilkti.

Miera žests.

Iekāpis laukuma centrā, Praiss novilka cimdus un cieņpilni nolieca galvu pret kluso koku līniju.

"Mēs nākam zem Akmens Līguma aizsardzības."

Atbildēja tikai putnu dziesma.

Ziepes pārbīdīja savu svaru.

"...Šķiet, ka mūs apskata."

Spoka balss bija maz vairāk par čukstu.

"Tā arī ir."

Geza skatiens aizkavējās uz zariem virs galvas.

"Vairākas pozīcijas."

Praiss palika tur, kur stāvēja, rokas atvērtas sānos.

"Mēs nemeklējam strīdu ar klaniem."

Viņa balss aizskanēja pāri ielejai.

"Mēs lūdzam tikai runāt ar kādu, kas ir gatavs uzklausīt, kāpēc Kronis ir atnācis."

Klusums atkal nolaidās pār laukumu.

Tad...

Zars noliecās.

Viegla zābaku—vai varbūt basu kāju—krakšķēšana iespiedās sūnās aiz koku līnijas.

Četri pieredzējuši bruņinieki pagriezās pret skaņu, katrs pretstājot katram instinktam, ko bija noslīpējuši kara gadi.

Šī nebija kaujas lauks.

Tā bija svēta zeme.

Un kaut kur aiz kokiem...

Kāds beidzot bija izlēmis atbildēt.