Project Hail Mary (GRACE RETURNS)
Tulkots no angļu valodas
by:@War_Frost
ALTERNATĪVAIS BEIGU VARIANTS FILMAI PROJECT HAIL MARY
(Rakstīts no Grbesas perspektīvas)
---
## 1. FĀZE — XENONITA PROBLĒMA, KAS NEBIJA RISINĀJUMS
Agrāk es domāju, ka xenonits ir gudrs.
Tā ir problēma ar gudriem risinājumiem kosmosā: visums pārbauda tavu mājasdarbu un tad ierodas uz stundu ar labojumiem.
Mēs dreifējām tieši ārpus Tau Ceti radiācijas halo, kad Rokijs un es to pirmie pamanījām. Ne tieši, protams — dziļā kosmosā nekas nepaziņo par sevi. Viss sākās ar nelielu neatbilstību Taumoebu populācijas līknēs.
Tās nemira.
Vēl svarīgāk — tās *nepalika vietā*.
“Grasa,” Rokijs caur tulkotāju noimpulsēja, viņa harmonikas bija saspringtas. “Taumoeba vairs nav xenonītā... tās nav.”
“Tas nav iespējams,” es teicu. “Xenonīts pret tām ir ķīmiski inerts. Tās tika audzētas tajā.”
“Jā. Tika.”
Šis “tika” skāra vairāk, nekā es vēlējos.
Mēs veicām diagnostiku. Tad to atkārtojām. Tad es nolamājos, kas vienmēr ir mans zinātniskās metodes trešais solis.
Xenonīta kapsulas — mūsu elegantais risinājums Taumoebu izbēgšanas problēmai — joprojām bija neskartas. Nekādu plīsumu. Nekādas piesārņojuma.
Bet Taumoebas vairs nebija iekšā.
Tās bija kuģī.
Ne visur. Nevis plūstot pa sistēmām. Vienkārši klātesošas. Rūpīgi izvietotas. It kā tās testētu vidi. Paraugu ņemtu. Mācītos.
Un vēl sliktāk:
Tās izdzīvoja slāpekli bagātās atmosfēras mikrokabatās, kur xenonīts bija kļuvis vājš molekulārā mērogā sakarā ar sprieguma plaisām.
Tās nelauza xenonītu.
Tās izmantoja to kā maskējumu.
“Rokij,” es lēni teicu, “saki, ka kļūdos.”
Pauze bija ilga.
“Es novēroju to pašu secinājumu.”
Es atlaidos krēslā. “Labi. Tātad Taumoebas attīstījās. Atkal.”
Rokija atbilde šoreiz skanēja maigāk.
“Taumoebas adaptējas ātrāk, nekā mēs projektējam.”
Tas bija gadsimta nepietiekams novērtējums.
Tad ieradās otrā problēma, tieši laikā, it kā visums gribētu pārliecināties, ka es paliku nodarbināts:
Taumoebas ne tikai izdzīvoja.
Tās virzījās uz degvielu.
Astrofāgu.
Protams.
Jo, ja tu esi mikroskopisks organisms, kas tikko iemācījās krāpt nāvi xenonītā, nākamais loģiskais solis ir: ieēst to, kas dod spēku zvaigznēm.
---
Mums vajadzēja ierobežošanu.
Ne xenonīta ierobežošanu. Tas principā bija apdraudēts.
Mums vajadzēja materiālu daudzveidību. Slāņotu ierobežošanas stratēģiju, tik sarežģītu, ka pat evolūcija pusceļā nogurtu.
Tāpēc mēs uzbūvējām audzēšanas tvertnes.
Ne vienu materiālu. Ne divus.
Septiņus.
Titāna sakausējuma serdes. Keramikas difūzijas barjeras. Oglekļa režģa membrānas. Bora leģētas izolācijas slāņi. Katra tvertne bija ievietota citā kā birokrātisks murgs.
Mēs iesējām kontrolētas Taumoebu populācijas un vērojām.
Šoreiz, kad tās mēģināja adaptēties —
Tās atdūrās pret sienām, ko nevarēja paredzēt.
Tās pieradās pie titāna. Labi.
Tad keramika tās apturēja.
Tad ogleklis.
Tad bors.
Tad tās sāka atdurties pret statistiskā trokšņa barjerām — vides sarežģītība bija pārāk liela, lai viens evolūcijas ceļš varētu stabilizēties.
Pirmo reizi kopš pamošanās uz šī kuģa es nosmaidīju, neuzreiz nenožēlojot.
“Rokij,” es teicu, “es domāju, ka mēs viņas noķērām.”
“Pagaidām,” viņš atbildēja.
Šis “pagaidām” darīja daudz darba.
Tomēr — pietiekami veiksmīgi.
Astrofāgu ražošana stabilizējās.
Zeme varēja tikt glābta.
Hail Mary, sākotnēji pašnāvnieciska misija, bija kļuvusi par veiksmes stāstu, ko turēja kopā lenta, kafija un spīts.
Tad ieradās daļa, ko es negribēju.
Atvadas.
Rokijs un es vēlreiz peldējām centrālajā kamerā. Divi inženieri, kas stāv miracula drupās.
“Grasa,” Rokijs noimpulsēja. “Es atgriežos pie Eridas. Mani cilvēki vajag datus. Vajag cerību.”
“Jā,” es teicu. “Ej mājās, draugs.”
Pauze.
“Tu esi mans draugs.”
Es iesmējos, bet tas izskanēja nepareizi. “Jā. Arī tu.”
Rokijs apstājās.
“Ja tu nomirsi, es būšu skumjš pastāvīgā veidā.”
“Tas pats,” es teicu. “Tikai es būšu miris, tāpēc man būs vairāk brīva laika tam.”
Tas izraisīja skaņas uzliesmojumu, ko es tulkoju kā smieklus.
Tad viņa kuģis atdalījās.
Bez sprādziena. Bez dramatisma.
Tikai lēna aizdreifēšana vakuumā.
Cilvēce vienā virzienā.
Erida otrā.
Un es —
Joprojām iesprūdusi vidū ar kuģi, pilnu astrofāga, apšaubāmām dzīves izvēlēm un visumu, kas atteicās uzvesties.
---
## 2. FĀZE — GARAIS CEĻŠ MĀJĀS (UN KOMAS JAUTĀJUMS)
Atgriešanās mājās būtu jājūtas kā uzvara.
Nejutās.
Tā jutās kā sekas.
Hail Mary lēni un paklausīgi pagriezās uz Sauli. Astrofāga degvielas efektivitāte nozīmēja, ka mums bija pietiekams rādiuss. Pietiekami, lai atgrieztos.
Tieši pietiekami.
Man bija jāpieņem lēmums.
Atkal.
Komas sistēma gulēja savā kapsulā kā solījums, kam es vairs neuzticējos.
Pēdējo reizi, kad to izmantoju, pamodos gaismas gadus no mājām bez atmiņas un ar lielu emocionālu traumu.
Tagad bija vēl sliktāk: man bija izvēle ar sekām, kuras es patiesi sapratu.
Ja paliktu nomodā, varētu uzraudzīt sistēmas. Labot problēmas. Mirt nomodā, ja kaut kas noietu greizi.
Ja ieietu komā, pamostos tuvu Zemei.
Ja vispār pamostos.
Es skatījos uz kapsulu.
“Lieliski,” es teicu. “Patīk, ka manas iespējas ir ‘atbildīgs noguruma’ vai ‘kosmosa zārks ar optimismu’.”
Kuģis neatbildēja.
Tas nekad neatbildēja, kad es runāju retoriski.
Es palaidu simulācijas. Protams, ka palaidu. Es esmu es.
Nomodā: 18% varbūtība katastrofālai sistēmas kļūmei, kuru es varētu, iespējams, mazināt.
Komā: 12% varbūtība, ka nomiru nekontrolētā pamošanās ciklā. Lielāka varbūtība tīrai ielidošanai Zemes orbītā.
Nevienas iespējas nav labas.
Es domāju par Rokiju.
Par Erīdu.
Par Taumoebām, kas tagad uzvedās tā, it kā būtu izlasījušas katru bioloģijas mācību grāmatu, kas jebkad rakstīta, un nolēmušas, ka tā drīzāk ir ieteikums.
Tad es domāju par Zemi.
Ne par planētu. Par cilvēkiem.
Par idiotiem, kas mani sūtīja šeit, domājot, ka tas strādās.
Un kaut kā viņi bija pareizi.
“Labi,” es teicu. “Lai būtu.”
Es piesprādzējos.
“Ja nomiršu, es spokošos NASA.”
Es ieslēdzu komas secību.
Pēdējais, ko redzēju, bija kuģa sistēmu pieblāvēšanās kā māja, kas iet gulēt.
Tad nekas.
---
## 3. FĀZE — ZEME UN NETICĪBAS SKAŅA
“—atkārtoju, mums ir signāls. Tas nav troksnis. Tā nav traucējumu. Tas ir kuģis.”
Es atgriezos pa gabaliem.
Vispirms skaņa.
Tad gaisma.
Tad sajūta, ka esmu pilnīgi dzīva un dziļi sadusmota par to.
Nepazīstama balss piepildīja kajītes skaļruņus.
“Šeit NASA Dziļā kosmosa tīkls. Lūdzu, atbildiet. Lūdzu — lūdzu atbildiet, ja jūs mūs dzirdat.”
Es mēģināju runāt.
Tas izskanēja kā smilšpapīrs, kas strīdas ar mikrofonu.
“Jā,” es ņurdēju. “Sveiki. Esmu atpakaļ.”
Klusums.
Tad haoss.
Vairākas balsis vienlaikus. Kliedzieni. Kāds raud. Kāds cits kliedz “MĒS VIŅU DABŪJĀM MĒS VIŅU DABŪJĀM MĒS VIŅU DABŪJĀM!!!”
Es domāju, ka pateicu kaut ko asprātīgu. Neatceros, ko. Droši vien ne tik asprātīgu.
Hail Mary sasniedza Zemes atklāšanas diapazonu kā spoks, kas beidzot ieradies darbā.
Vispirms mani uztvēra Mēness orbītas izsekošanas stacijas.
Tad Mēness.
Tad uz Zemes bāzēti teleskopi.
Tad katrs radio apraids uz planētas sāka kliegt koordinētā neticībā.
Jo tur es biju.
Kuģis, kam vairs nevajadzēja eksistēt.
Atgriezies.
Dzīvs.
---
Ielidošana bija kontrolēta vardarbības virpulis.
Atmosfēras ieiešanai nav nekādas daļas par tavām jūtām. Tai rūp fizika, un fizika ir ņirgāšanās.
Bet Hail Mary izturēja.
Jo, protams, izturēja.
Jo pēc visa — pēc astrofāga, pēc Taumoebām, pēc xenonīta, kas līdzās izlikās gudrs —
mēs bijām uzbūvējuši kaut ko pietiekami stūrgalvīgu, lai atgrieztos mājās.
---
Brīdī, kad atkal stāvēju uz Zemes augsnes, es izdarīju kaut ko ļoti zinātniski.
Es nokritu.
Tehniski runājot, es “sabruku gravitācijas pielāgošanās un emocionālas pārslodzes dēļ”, bet godīgi sakot: uzkritu uz sejas.
Cilvēki skrēja man pretī.
Domāju, ka pamāju.
Kaut kur troksnī kāds izteica manu vārdu kā mītu, kas kļūst reāls.
Un pirmo reizi kopš aizlidošanas —
es nebiju viena.
---
Vēlāk, daudz vēlāk, uzzināju skaitļus.
Astrofāga ierobežošana stabila.
Saules izstarojuma atveseļošanās tendence augoša.
Zemes iedzīvotāju atjaunošanās jau sākas.
Sauli vairs neēd.
Mēs bijām uzvarējuši.
Ne tīri.
Ne eleganti.
Bet pilnībā.
---
Un kaut kur tur ārā —
kāds akmeņains inženieris citā pasaulē bija draugs, kurš atgriezās mājās.
Un es domāju, ka tas svarīgāks par visu, ko mēs izdarījām.
Pat par zinātni.
Izveidots 10. apr.
Atjaunināts 12. apr.
Publicēts 10. apr.
starpniekserveris atļauts