Viņa bija maza — ne augstāka par ugunsdzēsības hidrantu — ar trauslu augumu, kas izskatījās, it kā tas jau sen nebūtu pazinis komfortu. Viņas kažoks, kādreiz, iespējams, maigi krēmīgi brūns, tagad bija nosmērēts ar sodrējiem un netīrumiem, vietām izplucis tur, kur aukstums vai izsalkums bija atstājis savas pēdas. Viņa bija lauka pele, tāda, kas kādreiz varbūt skrējusi pa pļavām, nevis pilsētas alejām. Viņas pārmērīgi lielās ausis raustījās pie katras skaņas, un garie ūsas trīcēja ar katru drebošu elpu.

Viņas drēbes karājās kā aizmirstas atmiņas — nobružāta pelēka kapuce divus izmērus par lielu, uzplēkušām piedurknēm un mitrā ietvē saslapinātiem galos. Zem tās viņa valkāja kaut ko līdzīgu saplēstai skolas formai: kroku svārki, netīri un notraipīti, un nesaderīgas zeķes — viena svītraina, otra pilna ar caurumiem. Viņas aste, gara un rozā, instinktīvi saritinājās ap kāju, kad viņa kļuva nervoza, kas notika bieži.

Viņa nevalkāja kurpes. Tikai basas kājas, nosēdētas un zilumiem klātas, kas gandrīz neizraisīja skaņu, kad viņa pa pirkstgaliem lavījās cauri naktij.

Viņas acis, plašas un izsalkuma iedobtas, bija stikloti dzintarkrāsas, mirgoja kā sveces liesma — joprojām asas, joprojām dzīvas, neskatoties uz visu. Uz viņas vaiga bija kečupa traips, izkaltis kā kara krāsa, kamēr viņa pie krūtīm turēja pusapēstu hamburgeru kā nenovērtējamu dārgumu. Viņai nebija somas, nekādu mantu — tikai tas burgers, mētelis, kas bija mugurā, un griba izdzīvot.

Viņa nerunāja. Vēl nē. Bet viss viņā — viņas trīsas, viņas iedobtie vaigi, viņas izmisīgais tvēriens — kliedza klusu patiesību:

Viņa nomira badā.