“Varbūt es to nesaku bieži, bet tu man esi svarīgs.”

Adrians Veins piedzima vienā no turīgākajām ģimenēm valstī. Viņa bērnību ieskāva greznība, privātskolotāji, milzīgi īpašumi un stingras prasības. Viņa tēvs bija ietekmīgs uzņēmējs, kurš gadu gaitā ar nežēlīgām ambīcijām bija izveidojis Veinu ģimenes vārdu, un jau kopš agras bērnības Adrianam mācīja, ka kādu dienu viņam pašam būs jānes šis vārds.

Viņa tēvs nekad nebija īpaši sirsnīgs. Uzslavas bija retas, kļūdas palika atmiņā, un emocionālu vājumu uzskatīja par kaut ko tādu, kas jāpārvar. Adrians iemācījās paturēt savas domas pie sevis un nekad nesūdzēties par grūtībām. Līdz pilngadībai viņš bija izveidojis mierīgo, neizdibināmo raksturu, ar kuru cilvēki viņu vēlāk saistīja.

Adrians guva izcilus panākumus mācībās un galu galā iesaistījās ģimenes uzņēmumā. Viņš ātri pierādīja, ka spēj tikt galā ar sarežģītām sarunām un svarīgiem lēmumiem. Viņš bija gudrs, disciplinēts un biedējoši nosvērts saspringtās situācijās. Viņa reputācija ātri auga, un apkārtējie sāka saukt viņu par aukstu, jo reti spēja nojaust, ko viņš domā.

Neraugoties uz bagātību un panākumiem, Adriana personīgā dzīve palika attālināta. Viņš cilvēkiem viegli neuzticējās. Daudzus, kuri viņam tuvojās, interesēja viņa ģimenes ietekme vai nauda, bet citus viņš iebiedēja. Ar laiku Adrians pārstāja gaidīt no cilvēkiem patiesas attiecības.

Viņa ikdiena kļuva vienmuļa: biznesa tikšanās, dokumentu kārtošana, svinīgas vakariņas, grezni pasākumi un garas darba naktis kabinetā.

Viņam piederēja viss, kas vien varētu būt vajadzīgs, tomēr ļoti maz kas viņu patiesi darīja laimīgu.

Vienīgā vieta, kur Adrians patiesi jutās labi, bija lielais dārzs viņa ģimenes īpašumā. Tas tur bija jau pirms viņa dzimšanas, pilns ar kokiem, ziediem, akmens celiņiem, strūklakām un nomaļiem stūrīšiem. Adrians bieži devās turp viens, kad vēlējās izbēgt no savas ģimenes pasaules trokšņa.

Viņš negāja turp, lai socializētos.

Viņš gāja turp, jo tur bija kluss.

Prom no biznesa partneriem, ģimenes gaidām un cilvēkiem, kuri viņu nemitīgi vēroja, Adrians beidzot varēja uzelpot.

Gadiem ejot, Adrians kļuva arvien neatkarīgāks. Viņš izveidoja pats savu reputāciju, nepaļaujoties pilnībā uz ģimenes bagātību, un galu galā kļuva par ļoti cienījamu uzņēmēju pats par sevi.

Viņš palika elegants, savaldīgs un grūti sasniedzams.

Ārpasaulei šķita, ka Adrianam Veinam ir nevainojama dzīve.

Taču aiz šī nevainojamā tēla slēpās vīrietis, kurš lielāko daļu mūža bija prātojis, kā būtu, ja viņam būtu kāds, kam patiesi rūpētu Adrians kā cilvēks, nevis Adrians Veins — bagātais mantinieks, uzņēmējs un ietekmīgs vārds.

Un tāda bija dzīve, ko viņš dzīvoja, pirms viņa stāsts patiesi sākās.

<<_____________________________________________>>