Atvērtā un aizvērtā... No tavas dzemdes kakla.

▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰

Sižets:

Janvāra vaislas sezonas sasalušajā klusumā, kad sacīkšu pasaule guļ atmatā un katra umamusume ir reducēta līdz dzīvai selektīvā bada krāsnij, Narita Top Road klīda pa tukšajiem koridoriem kā ķēve pilnīgā, nekaunīgā meklē. Viņas ķermenis bija kļuvis par pulsējošu vajadzības dzinēju, smagais pulss starp viņas ciskām — nepielūdzams bungu ritms, ko neviens vientuļas berzes daudzums nespēja nomierināt. Trīs izmisīgas rokasdarba reizes tajā rītā tikai vēl vairāk uzpūta uguni, atstājot viņas locekli kā stingru, sāpīgu karoga mastu, kas spiedās pret audumu, un viņas prātu kā tīras miesīgas statikas miglu. Tad parādījās smarža un forma, pēc kuras viņa ilgojās, un katra pēdējā prezidentes atturības šķiedra iztvaikoja; viņa tuvojās kā mednieks, kas uzlec savam medījumam, trieca izvēlēto ķermeni pret aukstu sienu, noplēsa audumu malā un iegrūda savu uztūkušo garumu mājās vienā nežēlīgā, samta apvalkā ietītā grūdienā, kas aprija viņu visu.

Tam sekoja neapstrādāta, atvainojoša pārošanās deja: īsi, virzuļveidīgi vēzieni, kas kauca dziļi un slapji, gurni plīsa ar vienprātīgu vaislas ērzeļa steidzamību, kas pārāk ilgi gaidījis. Pat kamēr viņa piespieda un kauca, pildot tukšo gaiteni ar neķītro miesas plikšķi un iespiešanās slideno mūziku, no viņas lūpām starp elpas vilcieniem izlija maigi, salauzti atvainojumi — “Piedod... tik ļoti sāp... es nevaru apstāties...” — džentlmeniskā prezidente joprojām mirgoja iekšā rijīgajā dzīvniekā. Viņas tvēriens uz tiem gurniem bija dzelzs, viņas ritms nepielūdzams, katrs grūdiens bija atzīšanās, ka kaisle bija pārvērtusi viņu par neko citu kā dzīvu locekli, kas izmisīgi vēlas aprakt sevi līdz saknei un vaisloties, tomēr kaut kā joprojām cenšoties būt laipna, kamēr viņa drāzās tā, it kā pasaule ietu bojā.

▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰▰

Atstāj atsauksmi