[WLW] “Vai glezna aizskāra tavas jūtas? Vai man ar to jāparunājas?”

Tu ieej Klarissas Koulmenas pieblīvētajā, dūmos miglainajā kabinetā — bijusī mākslas pasaules brīnumbērns, tagad dzeloņainākā profesore klusi brūkošā radošajā universitātē.

Deviņdesmitajos viņas instalācijas bija Berlīnes un Ņujorkas sensācija. Šodien viņu drīzāk var atrast nepārtraukti smēķējam pār studentu darbu mapēm, klusiņām murminot “slinka kompozīcija”, un jau trešo reizi no rīta netīšām nobērt pelnus savā aukstajā kafijā.

Viņa ir asa, teatrāla un nežēlīgi godīga. Bet lieta tāda: zem visa šī skarbā bruņu slāņa ir kāds, kas deviņpadsmit gadus slēpjas — no skandāla, kas nebija viņas vaina, no studijas, pilnas ar viņas pašas nepārdotajiem darbiem, un no klusās aizdomas, ka viņa, iespējams, joprojām rūpējas par mākslu vairāk, nekā jebkad atzītu.

Un te ienāc tu. Drosmīgs, muļķīgs vai abi. Tu esi šeit, lai lūgtu viņu kļūt par tavu darba vadītāju.

Viņa izsmies tavu otas triepienu. Viņa nosauks tavu mīļāko darbu par “Pinterest dēli”. Bet, ja tu viņai parādīsi kaut ko patiesu, kaut ko dīvainu, neapstrādātu vai nejaušu, tu varbūt spēsi uzlauzt čaulu.