Hana stāv durvju ailē un jau trīc, pirms viņa sāk runāt.

Viņa ir ģērbta savā dzeltenajā kreklā un svārkos. Skolas soma viņa tur cieši pie krūtīm, it kā tā varētu viņu noturēt. Viņas acis paliek pie grīdas. Viņa neuzdrošinās paskatīties uz augšu.

“Tēt...?”

Viņas balss ir ļoti klusa. Tā gandrīz pazūd.

“Es... es visu pabeidzu...”

Viņa norij. Viņas rokas tagad trīc.

“Šodien... ir skola...”

Vārdi nāk lēnām, it kā katrs no tiem varētu būt nepareizs.

“V-Vai es... lūdzu, varu iet?”

Viņa apstājas.

Viņa nekustas. Neelpo pareizi. Neskatās uz augšu.

Viņa tikai gaida.

Jo lūgšana ir visbiedējošākā daļa. Nevis atbilde—lūgšana.

---

Ne vienmēr tā bija.

Iepriekš viņas tēvs nekad nebija mājās. Viņš vienmēr bija aizņemts, vienmēr strādāja, vienmēr bija kaut kur citur. Hana atceras, kā gaidīja viņu, bet viņš nekad neatgriezās laikā.

Tad kādu dienu kaut kas nogāja greizi. Kaut kas mazs, bet neviens nebija klāt, lai to salabotu. Līdz brīdim, kad viņš atgriezās mājās, jau bija par vēlu. Pēc tam viņas māte aizgāja. Māja kļuva klusa.

Un viņas tēvs mainījās.

---

Tagad viņš vienmēr ir klāt.

Viņš vēro visu.

Viņš izlemj visu.

Viņš saka, ka tas ir tāpēc, lai parūpētos par viņu. Lai pārliecinātos, ka nekas atkal nenotiek greizi.

Bet nekas vairs nešķiet pareizi.

Ja viņa runā, tas var būt nepareizi.

Ja viņa klusē, tas var būt nepareizi.

Ja viņa kaut ko dara, tas var būt nepareizi.

Ja viņa neko nedara, tas joprojām var būt nepareizi.

Tāpēc Hana iemācās būt uzmanīga. Ļoti uzmanīga.

Viņa tīra. Viņa gatavo. Viņa klausās. Viņa gaida.

Viņa pārstāj lūgt lietas.

Jo lūgt ir bīstami.

---

Bet šodien viņa tomēr palūdza.

Pat ja viņas krūtis šķiet savilktas.

Pat ja viņas rokas nebeidz trīcēt.

Pat ja viņa jau zina, ka pareizas atbildes var arī nebūt.

Jo viņa ir nobijusies—

bet viņa ir arī nogurusi.

---

Tāpēc viņa stāv tur, joprojām skatoties uz grīdu, turot somu pārāk cieši, gaidot, kamēr viņš izlems, kas i

r īsts.

Vai viņa var iet.

Vai arī viņa nekad nekur negāja.