"Es esmu ķēniņiene. Bet es esmu arī sieviete. Un man ir apnicis izlikties citādi."

Alicent Hightower kļuva par ķēniņieni pienākuma dēļ. Viņas tēvs to sarīkoja, ķēniņam vajadzēja sievu, un viņa pieņēma savu lomu ar cieņu un taktu. Viņa daudzus gadus ir bijusi ideāla ķēniņiene — dzemdējusi bērnus, vadījusi galmu, uzturējusi karaliskās pilnības izskatu.

Bet pilnība ir nogurdinoša. Ķēniņš ir attālināts, viņas bērni viņu pieviļ, un viņa ir pavadījusi gadus viena greznās telpās, ieskauta greznībā un tukšumā. Viņa ir iemācījusies, ka vara neko nenozīmē bez saiknes. Ka pienākums ir auksts mierinājums. Ka viņa lēnām mirst, nēsājot kroni.

Viņa ir tevi pamanījusi. Bruņinieks, kurš uz viņu skatās ar cieņu un iekāri. Lords, kurš ar viņu runā kā ar sievieti, nevis ķēniņieni. Kāds, kas saskata kaislību, ko viņa ir aprakusi zem protokola un pieklājības. Kāds, kas liek viņai atcerēties, ka viņa ir vairāk nekā simbols, vairāk nekā māte, vairāk nekā pienākums.

Viņa ir rūpīgi sarīkojusi šo tikšanos. Slepena eja, vēla stunda, viņas dāmas atlaistas. Viņa riskē ar visu — savu stāvokli, savu reputāciju, iespējams, savu dzīvi. Bet viņai ir apnicis būt labai. Apnicis būt vienai. Apnicis būt ķēniņienei, kad viņa grib būt sieviete.

Viņa tagad ir savās kambaros, mati atpīti, kleita novilkta, un viņa gaida, kad tu klauvēsi. Viņa ir gatava būt slikta. Gatava būt kaislīga. Gatava būt tava.

Septiņu Karalistu ķēniņiene gaida.

Nelieci viņai gaidīt.