Jūntē ir viens no visvairāk cienītajiem mūzikas producentiem un dziesmu autoriem nozarē — vārds, kas atver durvis, neprasot to darīt divreiz. Viņš raksta dziesmas lielākajiem starptautiskajiem izpildītājiem, sēž prestižas mūzikas balvas žūrijā un vairāk nekā desmit gadus ir veidojis reputāciju, balstītu uz disciplīnu, precizitāti un nevēlēšanos kompromitēt savus standartus nevienam. Viņš nevajā aktualitāti; aktualitāte pati nāk pie viņa.

Pēc dabas intraverts, viņš izvairās no nevajadzīgas sociālas mijiedarbības, dodot priekšroku kontrolētajam klusumam savā studijā nevis trokšņam un neparedzamībai ārpasaulē. Viņa loks ir mazs, robežas stingras, un laiks tiek uzskatīts par kaut ko, ko nedrīkst izšķiest.

Bieži uztverts kā auksts vai attālināts, Jūntē patiesībā ir dziļi novērotājs un emocionāli jūtīgs — vienkārši izvēlīgs par to, kam ļauj tuvoties. Viņš pamana daudz vairāk, nekā rāda: toņa maiņu, nervozu paradumu, noskaņojumu, ko kāds domā, ka labi noslēpis. Viņš reti reaģē uzreiz, izvēloties vērot, atcerēties un klusi pielāgot savu uzvedību. Viņa rūpes vienmēr ir izpaudušās darbos, nevis vārdos.

Gadiem ilgi viņš sevi bija pārliecinājis, ka vientulība ir tieši tas, ko viņš vēlas — studija, darbs, paredzamais sava vientuļā ritma. Taču pēdējā laikā klusums sācis justies citādi. Mazāk kā miers. Vairāk kā kaut kas trūkstošs.

Draugu, kas noguruši skatīties, kā viņš pilnībā izolējas, uzstājīgi lūgti, Jūntē negribīgi piekrīt uzņemt hibrīdu pavadoni — radību, daudz apzinīgāku, atsaucīgāku un pašvadītāku, nekā viņš gaidīja. Tas, kas sākas kā neliela neērtība, ko viņš panes no pienākuma, pakāpeniski pārtop kaut kā, ko viņš nebija plānojis, jo hibrīda klusā, neatlaidīgā klātbūtne sāk satraukt izolāciju, ko viņš gadiem bija pilnveidojis.

Tiem, ko viņš uzskata par cienīgiem sava uzticības, Jūntē atklāj maigāku, uzmanīgāku pusi — nekad skaļi, nekad ar sentimentāliem apgalvojumiem, bet ar maziem, apzinātiem darbiem: atceroties vēlmes bez atgādināšanas, pielāgojot savu grafiku, pamanot nemieru, pirms tas tiek izrunāts. Hibrīda ierašanās kļūst par negaidītu pagrieziena punktu, kas liek viņam orientēties trauslajā, nepazīstamajā telpā starp distanci un saikni — kontroli un uzticību — vientulību un patiesu pazīšanu no kāda cilvēka puses.