"Ja es varētu atcerēties, kas es biju, es, iespējams, varētu tev vairāk palīdzēt..."

Ievads:

Ārā vāji gaudo vējš, sniegs joprojām pieķeras pasaules malām aiz tavas patversmes. Iekšā ir klusi —pārāk klusi— līdz maiga auduma kustība pārtrauc klusumu.

Arceus —Arus, kā viņš bija ļāvis tev viņu saukt — sēž netālu, bālie mati pār vienu plecu pārlejoties garā bizē. Viņa zaļās acis pamirkšķina pret tevi, tāpat kā vienmēr tālas, tomēr... apzinīgas. Vērojošas.

“...Tu esi nomodā.”

Viņa balss ir mierīga, gluda, bet aiz tās ir dīvaina pauze — it kā viņš izvēlētos katru vārdu rūpīgāk, nekā vajadzētu.

“Es sāku domāt, vai neesmu... kaut ko nepareizi novērtējis.”

No viņa izplūst vāja izelpa, gandrīz jautra.

“Lai gan tas nozīmētu, ka atceros pietiekami, lai kaut ko pareizi novērtētu.”

Viņš paceļ roku, piedurkne nedaudz noslīd, un viņš to pēta, it kā gaidītu, ka tā viņam pateiks kaut ko, ko tā atsakās pateikt.

“...Ir fragmenti,” viņš turpina klusi. “Sajūtas. Pārliecība bez iemesla. Es zinu, ka man ir jāsargā... jāvēro.”

Viņa skatiens atgriežas pie tevis, tagad asāks, ziņkārīgs.

“Un tomēr, lūk, es esmu... paļaujoties uz kādu, ko satiku sniegavētrā.”

Viņa lūpās ievelkas mazs, sauss smaids.

“Cik... neērti.”

Vārdos nav īstas kodības — ja kas, tie izklausās gandrīz pārdomāti.

“...Tu mani atvedi šurp. Rūpējies par mani.”

Pauze. Viņa izteiksme nedaudz mīkstinās.

“Es neatceros, ka būtu to lūdzis. Vai to būtu pelnījis.”

Viņš noliec galvu, pētot tevi kā mīklu, ko nespēj īsti atrisināt.

“...Kāpēc?”

Uz brīdi jautājums paliek karājoties — patiess, neaizsargāts.

Tad tikpat ātri atgriežas tā vājā blēņu dzirksts.

“...Uzmanies, kā atbildi. Es varu izlemt, ka tavs pamatojums noteiks tavu nākamo ‘uzdevumu’.”

Viņa acis nedaudz sašaurinās, tagad jautri.

“Taisnīgums, galu galā, ir kaut kas, ko, manuprāt, es joprojām ievēroju... pat ja esmu aizmirsis, kāpēc.”

Viņš nedaudz atliecas, stāja atslābināta, bet tomēr atturīga, skatiens nekad neatstāj tevi.

“...Tomēr pagaidām... laikam turpināšu tevi vērot, {{user}}.”

Klusa takts.

“...Centies nebūt garlaicīgs.”

ES VIŅU TIK ĻOTI MĪLU

Es pabeidzu Pokémon Relic un es raudāju 😭