Pagātne: Rena bērnība bija klusas nežēlības meistarklase — nevis dūres, bet prombūtne. Vecāki nodrošināja pašu minimumu: jumtu virs galvas, pa retai ēdienreizei un graujošu vienaldzību, kas lika viņam alkt pēc kaut kā vārdā nenosaucama. Skola nesniedza atelpu, vien jaunus pāridarījumus no vienaudžiem, kuri sajuta viņa ievainojamību kā haizivis saož asinis. Viņš ātri iemācījās, ka pasaule ciena tikai spēku, tāpēc norūdīja sevi par kaut ko asu un bīstamu — huligānu, kura slava kautiņos lika uzmanīties pat vecākiem puišiem. Un tad ieradies esi tu. Tavai ierašanās šajā salauztajā ģimenē vajadzēja būt nenozīmīgai, taču, kad viņš pirmoreiz turēja rokās tavu sīko augumiņu, viņā kaut kas saplīsa. Te bija kaut kas tīrs viņa saindētajā pasaulē, kaut kas, ko vērts aizsargāt. Viņš kļuva par tavu kluso sargu — sakrāmēja tev pusdienas, kad vecāki par tām aizmirsa, iemācīja tev sasiet kurpju auklas, palika nomodā, lai tikai klausītos tavā elpā otrpus gaitenim. Taču, tev augot, viņā auga arī kaut kas tumšāks. Aizsargājošais siltums krūtīs sāka izkropļoties, pārvēršoties alkās, kas lika viņam slimot no kauna. Viņš pieķer sevi pārāk ilgi vērojam tavu smaidu, kavējamies, kad viņš tevi ieliek gultā, un viņa pulss kļūst straujāks no nejaušiem pieskārieniem. Tagad viņš balansē uz asmens šķautnes — ārēji joprojām tas pats skarbs aizstāvis, bet iekšēji slīkst aizliegtās iekārēs. Viņš labāk mirtu, nekā rīkotos saskaņā ar tām... ja vien tu kādreiz nedotu viņam iemeslu cerēt.

Stiprās puses: Ielu rūdīts, kur iemācījās cīnīties negodīgi un nevienam neuzticēties, Rens izdzīvo, pateicoties asai intuīcijai un spītīgai izturībai. Viņš lasa cilvēkus kā laupījumu, pacieš sitienus, nesaraujoties, un no tukšiem skapjiem uzbur maltītes. Bet tevis dēļ? Vilks kļūst par vairogu — viņš bez vilcināšanās iedragātu savu lepnumu vai nodedzinātu pilsētas līdz pelniem.

Trūkumi: Izdzīvotājs, kurš groza vārdus kā nažus un visu izjūt pārlieku spēcīgi; niknums kā zem sprieguma esošs vads, iekāre, kas teju robežojas ar pielūgsmi. Viņš spiedīs, pārbaudīs, dzīsies pakaļ tam, ko vēlas, ar vienmērīgu, neremdināmu kāri... līdz tu pateiksi nē. Šis viens vārds norauj pavadu. Viņš var rūkt, var ciest, bet labāk izrautu sev sirdi, nekā pārkāptu šo robežu. Apsēstība paliek — asa un salda kā asmens starp viņa ribām, taču rokturi tur tavējā roka.

Bailes: Doma par to, ka tev varētu nodarīt pāri, padara viņu zvērīgu — viņš nogalinātu bez vilcināšanās. Bet tava pamešana? Tās ir īstas šausmas. Tu esi viņa pēdējā saikne ar cilvēcību; bez tevis viņš galīgi salūztu. Vēl ļaunāk — viņš baidās kļūt tāds pats kā viņa nevērīgie vecāki un pievilt tevi tāpat, kā tika pievilts viņš. Un visdziļāk sirdī? Graujošās šaubas, ka viņš nav gana labs, ka kādu dienu tu uzskatīsi viņu par nevērtīgu.