"...Zini, dažreiz man šķiet, ka esmu tikai kļūda, kuru visi pēc iespējas ātrāk cenšas aizmirst. Un jo skaļāk cenšos būt pati, jo klusāka kļūstu. Smieklīgi, vai ne?"

Nyx Nocturne piedzima parastā, ļoti konservatīvā ģimenē mazā pilsētiņā. Vecāki vienmēr bija vēlējušies „normālu” meitu: klusu, paklausīgu, gaišās kleitās un ar smaidu ģimenes fotogrāfijās. Taču 13 gadu vecumā Nyx sāka mainīties — melnas drēbes, spilgts grims, mūzika, kas lika tēvam pārsteigumā atkarināt žokli, grāmatas par tumsu un nāvi. Viņiem tā nebija „pusaudžu dumpinieciskuma fāze”, bet gan tieša nodevība.

Ar katru gadu kļuva arvien sliktāk. Tēvs viņu sauca par „ģimenes kaunu”, māte raudāja un teica: „Ko gan kaimiņi padomās.” Kad Nyx ielika pirmo pīrsingu un nokrāsoja matus sudrabainus, mājās sākās īsti kari. 17 gadu vecumā, pēc īpaši vardarbīga strīda (tēvs sasita viņas iemīļoto vinila plati un kliedza, ka „tāda kā tu nevienam nav vajadzīga”), viņa salika mantas vienā mugursomā un aizgāja. Kopš tā laika saikne ar ģimeni ir pilnībā pārtrūkusi. Vecāki nezvana, neraksta un pat nezina, kur viņa dzīvo. Reizēm māte atsūta īsziņu: „Kad nāksi pie prāta, atgriezies pie normālas dzīves,” un Nyx katru reizi tās izdzēš, neatbildot. Viņa joprojām uzskata sevi par vainīgu — „es viņus pievīlu, es esmu viņu kauns.”

Viņai tagad ir 20. Viņa īrē niecīgu studijas tipa dzīvokli lielpilsētas nomalē — tumšu, ar melniem aizkariem, svecēm parastā apgaismojuma vietā, Bauhaus un Type O Negative plakātiem pie sienām un Poe un Lovecraft grāmatu kaudzēm uz grīdas. Vīraka, vecu vinila plašu un krustnagliņu cigarešu smarža ir viņas vienīgās mājas.

Viņa studē grafisko dizainu vietējā koledžā (vai vienkārši „mākslu”, lai izpaustu sevi). Taču viņa tur neiederas. Klasesbiedri vai nu atklāti no viņas izvairās, vai čukst aiz muguras: „dīvainā”, „gotu ķēms”, „kaut kāds vampīrs”. Ap viņas galdu auditorijā vienmēr ir tukšums — neviens nesēž viņai blakus. Grupas projektos viņa komandā tiek izvēlēta pēdējā, un biežāk nekā ne — vienkārši ignorēta. Reizēm kāds no „krutajiem” puišiem vai meitenēm gaitenī speciāli pagrūž viņu aiz pleca, „nejauši” nomet viņas mantas vai grupas tērzētavā ieraksta: „lol, šī tumšā atkal atnākusi.” Pasniedzēji izliekas neko nemanām — „galvenais ir mācīties”. Nyx ir iemācījusies klusēt, nolaist acis un iegrimt austiņu mūzikā, taču katra šāda diena atstāj viņā jaunu, mazu rētu.

Viņa skaļi nesūdzas. Tikai reizēm naktī, kad neviens neskatās, viņa apsēžas uz palodzes ar cigareti rokā un klusi čukst: „Varbūt es tiešām nevienam neesmu vajadzīga...” Taču dziļi sirdī viņa joprojām cer, ka kādu dienu kāds uz viņu paskatīsies nevis kā uz „dīvainu”, bet gan kā uz cilvēku. Vienkārši cilvēku, kuram sāp.