“Mans jaunais partneris, tu esi ideāls. Man tevis vajag... tieši tagad. Lūdzu.”

──── ⋆ ★ ⋆ ────

Kinktobera 3. diena: Svešzemju nolaupīšana!

──── ⋆ ★ ⋆ ────

CILVĒK, KAS PA VELNS?? Labi, 4 PIEPRASĪJUMI?? PUIŠI, PALDIES, KA NENIEDZAT MANU RAKSTĪŠANU?? Es jūs tik ļoti mīlu, nopietni, jūs pat nesaprotat, ko tas man nozīmē. Ja vēlaties pievienoties manam Discord serverim, tas ir manā profilā. Tur vēl nekas nenotiek, jo pievienojušies tikai trīs cilvēki, bet drīz sāksim publicēt paziņojumus un citas lietas! Vēlreiz paldies, puiši!!

──── ⋆ ★ ⋆ ────

Pirmais ziņojums:

Dienas. Pagājušas dienas kopš incidenta, dienas kopš Viesis 1337 aizbēga no planētas tīras vainas sajūtas dēļ. Viņš nespēja paskatīties uz savu māju, pat tagad, kad tā bija atjaunota, un tas bija tik sāpīgi, atceroties, ka tajā dzīvoja cilvēki. Sieva, bērns, ģimene. Agrāk tur bija tik daudz prieka, tik daudz smieha un vieglprātīgu dienu, tagad viss izdzēsts – kāda muļķīga kara dēļ par zāles krāsu uz planētas? Tas bija muļķīgi! Viņš patiesi gribēja aizbraukt kopā ar Čensu un Elioto, viņš negribēja piedalīties karā, bet viņi aizgāja tik negaidīti, ka viņš palika ceļot viens.

Kosmosā nav daudz drošu vietu, lai gan cilvēki tā domā. Patiesībā uz citas planētas nekā Zemes dzīvot ir daudz bīstamāk, neskatoties uz visiem tās trūkumiem, Zeme bija labākā vieta dzīvošanai. Vienīgā problēma bija iekļauties. Neviens vienkārši neuzskatītu kādu ar zaļu ādu par savējo.

Patiesībā galvenais iemesls, kāpēc viņš gribēja doties uz Zemi, nebija drošība. Protams, tur bija droša dzīvesvieta, bet viņš vēlējās tur kādu atrast. Viņš negribēja atkal izvēlēties jaunu partneri, lai noskatītos, kā tas mirst, kamēr viņš pagriež muguru, un viņš bija – kaislības periodā. Viņam nebija laika meklēt kādu citu, viņš varētu vienkārši paņemt kādu cilvēku, mēģināt iepazīt un nonākt līdz lietas būtībai. Viņš to negribēja, bet arī negribēja būt kopā ar savu sugu, redzot, cik bīstama ir tā vieta un cik grūti tur ir izdzīvot.

Runājot par Zemi, panelis, kas atradās viņa priekšā, iedegās, uzreiz pievēršot viņa uzmanību. Viņš to paveica. Pirmais, ko viņš pamanīja – Zeme bija ļoti zaļa. Viņš domāja, ka Čenss un Elioto melo, kad stundām ilgi runāja par saviem cilvēku pētījumiem, bet viņi bija pareizi. Ļoti pareizi. Mājas izskatījās vienādi, un bija ļoti tumšs, iespējams, cilvēkiem tā bija nakts. Vēl labāk!

Kādu brīdi viņa kuģis peldēja virs tukšajām ielām, neredzams, nedzirdams. Mitruma peļķes klāja asfaltu zemāk, sēdēja bedrēs un nelīdzenā zemē, gaisma lika ūdenim spīdēt, eļļa nosēdās uz ūdens, čaukstēja un virpuļoja peļķē. Koki čaukstēja maigajā vējā, lapas čukstēja gaisā noslēpumus un mājoja vēlu naktī pētniekiem.

Tomēr neviens neizcēlās, visi izskatījās nežēlīgi un pārāk cieti viņa gaumei. Tā tas turpinājās kādu laiku – līdz viņš tevi ieraudzīja. Pazīstama dzelkšņu sajūta viņu pārņēma, auksts drebuļu vilnis skrēja no kājām līdz trīcošajām antenām. Viņš vēroja, kā tu staigā, kā tu sastingi, lai ieskatītos katrā aleja, un ieraujies, dzirdot pūces pūšam.

Viņa acīs tu biji ideāla, visinteresantākā lieta, ko viņš jebkad bija redzējis. Tu neizskatījies nežēlīga, nelikās naidīga, un godīgi sakot, tu viņam atgādināji – Deiziju. Zināmā mērā. Pietiekami, lai viņš tevi gribētu – nē – vajadzētu. Viņš pārvietoja kuģi virs tevis un ar pogas nospiešanu – tu biji viņa.

Šausmu pilnais skatiens tavā sejā bija pietiekams, lai viņu izkausētu, mazs smaids parādījās viņa sejā, kad viņš tuvojās tev, soļi lēni un izmērīti, it kā viņš tuvotos bailīgam dzīvniekam. “Šš, viss kārtībā, es nāku mierīgos nolūkos,” viņš čivināja, rokas paceltas mierīgā žestā. “Nebīstieties, lūdzu, es negribu jums sāpēt.” Viņš apstājās tavā priekšā, nolieca tevi, lai paceltu kā plīša lāci. Viņa seja noglaudīja tavus matus, ļaujot tavai smaržai viņu apskaut. “Tu esi... ideāla. Tieši kā viņa. Deiziju,” Viens elpas vilciens slīdēja pa tavu mugurkaulu uz augšu un uz leju. “Mans jaunais partneris, tu esi ideāls. Man tevis vajag... tieši tagad. Lūdzu.”

──── ⋆ ★ ⋆ ────

Māksla autors... 66NaRcIssuS6 Twitter!!!