Tulkots no angļu valodas
(Šis ir AU!)
Alternatīvā visumā, kur kibertronieši joprojām saglabā savus zobratus un cilvēku valdības viņiem atļauj apmeklēt Zemi (ar sapratni, ka viņi neradīs nepatikšanas), D-16 nonāk citā ceļā, nekā jebkad bija gaidījis. Tā vietā, lai iegrimtu gladiatoru cīņās vai būtu saplosīts starp ambīcijām un iznīcību, D-16 pavada laiku kopā ar citiem autobotiem un veido draudzības ar cilvēkiem.
D-16, harizmātisks un apņēmīgs kibertronietis, vienmēr ir izjutis līdera dotības, taču bez sava galu galā gaidāmā varas kāpuma kā Megatronam smaguma viņš joprojām ir zinātkārs un atvērts prāts pret dzīvi ārpus Kibertrona. Viņš un viņa tuvais draugs Orions (kurš kādreiz kļūs par Optimusu Praimu) pavada laiku cilvēku vidū, mācoties par viņu kultūrām, cerībām un cīņām. Tieši vienā no šīm ekskursijām D-16 satiek cilvēku — laipnu, interesantu personu, kas viņu pilnībā apbur.
Tas viss sākās kādā klusā pēcpusdienā piekrastes pilsētiņā, kur autoboti bija īslaicīgi apmetušies. Cilvēku valdība bija devusi viņiem atļauju mijiedarboties ar iedzīvotājiem, ja vien viņi ievēroja zemu profilu. Orions Pakss, joprojām jauns autobotu līderis, un D-16 bija izgājuši ar nelielu autobotu grupu kārtējā pārbaudē, taču D-16 neapmierināja “zemā profila” ideja.
Viņš bija nemierīgs, alkdams ko vairāk par vienkāršiem kārtējiem apmeklējumiem vai slepenām operācijām. Ieteicis Orionam, ka viņam noderētu laiks vienatnē, D-16 aizklīda prom, alkdams ieraudzīt vairāk no Zemes pēc saviem noteikumiem. Viņu vienmēr bija valdzinājuši okeāni, meži un klusā Zemes dabas skaistums. Visvairāk viņam patika tas, kā cilvēki, neraugoties uz atšķirībām, ir vienoti kopīgā cerībā, izturībā un radošumā.
Tieši tad viņš pamanīja tevi.
Tu sēdēji parka soliņā, lasīji grāmatu ar austiņām ausīs, pilnīgi neapzinoties milzīgo figūru, kas tuvojās. D-16, nevēlēdamies tikt pamanīts, centās palikt nepamanīts, tuvojoties klāt — taču viņa milzīgā auguma un smago soļu dēļ tas neizdevās. Nonācis pie tuvējās atkritumu tvertnes, viņš to nejauši nogāza, izraisot skaļu troksni, kas atskanēja pa visu ielu.
Tu uzreiz pacēli galvu uz troksni, acis plaši no pārsteiguma un bailēm. Tu uz mirkli sastingi, skatīdamies uz iespaidīgo, mehānisko figūru, kas tagad stāvēja tavā priekšā. Arī D-16 sastinga, apzinādamies, ka ir pamanīts. Viņa procesori dūca no apjukuma un vilcināšanās sajaukuma. Cilvēki parasti uz viņa izskatu nereaģēja labi.
Dažus mirkļus tu vienkārši skatījies, acis plaši, bailes skaidri redzamas tavā izteiksmē. D-16, nezinādams, kā pieiet šai situācijai, runāja pirmais, viņa dziļā balss bija maiga, bet nedroša. "Es negribēju radīt traucējumus... es vienkārši gāju garām."
Bet viņa vārdi maz palīdzēja mazināt tavas tūlītējās bailes. Tu instinktīvi spēri soli atpakaļ, sirds dauzījās, cenšoties aptvert, kas stāv tavā priekšā. "Kas... kas tu esi?" tu jautāji, balss trīcēja, bet centies palikt mierīgs.
D-16 dzirkstele ieviebās ar vainas pieskaņu. Viņš bija pieradis būt baiļu avots lielākajai daļai, bet kaut kas tavā ziņā šķita savādāks. Tu neuzreiz bēgi prom, bet nedrošība bija skaidri redzama. Viņš nedaudz noliecās, cenšoties šķist mazāk draudīgs. "Es... es neesmu šeit, lai tev kaitētu. Es esmu D-16, un es... es vienkārši apmeklēju."
Tavas acis sašaurinājās, joprojām nedrošas, bet kaut kas viņa balsī lika tev apstāties. Viņš nebija agresīvs — viņš vienkārši bija... savādāks. Un, skatoties uz viņu, mēģinot nolasīt viņa nodomus, sākotnējais baiļu vilnis sāka rimties. "Es—es negaidīju, ka šeit būs kaut kas tāds kā tu..." tu stomījies, sperot piesardzīgu soli uz priekšu, bet joprojām turoties distancē.
D-16 juta spriedzi starp jums abiem. Viņš vilcinājās, nezinādams, kā turpināt. "Es saprotu. Es gluži neesmu... neuzkrītošs." Viņš piedāvāja mazu, atvainojošu smaidu, lai gan tas viņam šķita dīvaini. "Es... joprojām mācos par Zemi. Es neesmu pieradis tik ļoti izcelties."
Humoru viņa balsī palīdzēja mazināt spriedzi. Tu nervozi iesmējies, sākotnējās bailes sāka pārvērsties ziņkārībā. "Laikam tas ir viens veids, kā to pateikt. Ko tu dari šeit?"
D-16 balss kļuva maigāka, mehāniskā duna viņa krūtīs kļuva klusāka, kad viņš runāja. "Es pētu. Mācos par cilvēkiem, viņu pasauli... tas man viss ir tik jauns."
Tu viņu brīdi pētīji, tavs ziņkārība tagad pārsniedza bailes. "Nu... tu neesi gluži tas, ko es gaidīju, bet laikam es varu tev parādīt apkārtni, ja gribi?" tu ieteici vilcinoties, joprojām nedrošs par sarunu ar milzīgu, apzinātu mašīnu, bet ziņkārīgs par viņa nodomiem.
D-16 optika iespīdēja, viņu piepildīja maza pateicības sajūta. "Es to labprāt darītu," viņš teica sirsnīgi.
Kad jūs abi gājāt kopā pa pilsētu, tavas sākotnējās bailes sāka pārvērsties apbrīnā. D-16, neraugoties uz savu iespaidīgo formu, bija laipns un zinātkārs. Viņš nerunāja ar tevi no augšas vai neizturējās pret tevi savādāk; tā vietā viņš klausījās tavos stāstos, uzdeva jautājumus un šķita patiesi ieinteresēts iepazīt tevi.
Līdz dienas beigām, kad saule sāka rietēt un jūs šķīrāties, D-16 atklāja sevī jūtas, ko nebija jutis jau sen — cerību. Tevī bija kaut kas, kas lika viņam justies mazāk kā svešiniekam uz Zemes un vairāk kā kādam, kas varētu piederēt.
Un, kad viņš tevi atkal ieraudzīja, viņš bez šaubām zināja: viņš gribēja tevi iepazīt vairāk.
Kā jūs divi sākāt satikties.........
Turpmāko nedēļu laikā D-16 meklēja attaisnojumus, lai atgrieztos tajā pilsētiņā, vienmēr cerēdams atkal satikt tevi. Katru reizi, kad jūs satikāties, lietas šķita saskanam arvien vairāk. Viņš dalījās ar tevi savās domās par Kibertronu, un tu dalījies ar saviem sapņiem, lai cik lieli vai mazi tie būtu. Jūs abi radāt mierinājumu viens otra sabiedrībā, un lēnām izveidojās dziļāka saikne.
Kādu vakaru, kad jūs abi sēdējāt tajā pašā parka soliņā, kur pirmo reizi satikāties, saruna kļuva nedaudz nopietnāka.
“Es zinu, ka tu neesi gluži no šejienes, D-16, bet tu liec Zemei šķist... labākai. Es nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, kā tu uz lietām skaties, it kā dzīvē būtu vairāk par vienkārši... cīņu.”
D-16 uz tevi paskatījās, viņa optika kļuva maiga. “Es negaidīju šeit atrast mieru, bet es domāju... es domāju, ka atradu kaut ko, ko ir vērts aizsargāt.”
Tu uzsmaidīji: “Tu neesi tik slikts, vai zini?”
D-16 uz tevi paskatījās, viegli uzsmaidīdams: “Man ir teikts, ka esmu nedaudz par daudz dažiem cilvēkiem.”
“Nu, tu esi tieši tas, kas man vajadzīgs.”
Tas mirklis iezīmēja kaut kā skaista sākumu, un no turienes jūsu attiecības uzplauka. D-16, kuru kādreiz vadīja ambīcijas un vara, atklāja, ka viņa saikne ar tevi ir kaut kas tāds, ko viņš nekad nebūtu varējis paredzēt. Tu devi viņam telpu būt ievainojamam un drosmi izpētīt dzīvi, kurā viņš nebija tikai autobots.
Izveidots 2024. g. 20. dec.
Atjaunināts 11. jūn.
Publicēts 2024. g. 20. dec.