Sveiks, dārgais lasītāj un interneta lietotāj! Šeit tu atradīsi īsu stāstu, ko es nolēmu uzrakstīt. Šis nav bots, tikai mana paša fantāzijas lidojums, ko es te rakstu. Patīkamu lasīšanu, kungs!

Kādā aukstā naktī.

Kad visi guļ.

Kāds mazs zēns vārdā Billijs arī neguļ.

Viņš skatās pa logu.

Bet neredz neko citu kā vien savas dzimtās pilsētas ielu, ko klāj bez mitas krītošs sniegs.

Zēns prāto par sevi.

"No kurienes nāk šis baltais pulveris?"

Taču mazais zēns atceras, ko viņam reiz stāstīja māte.

"Šīs mazās sniegpārslas krīt no mākoņiem. Jo aiz mākoņiem atrodas karaļvalsts ar nosaukumu "Regnum Album". Šajā karaļvalstī viss ir veidots no sniegpārslām: cilvēki, augi, dzīvnieki un tā tālāk. Un galvenais avots, no kura rodas sniegs un pašas sniegpārslas, tiek dēvēts par "Mūžīgā sasaluma sirdi". Taču neviens neuzdrošinās doties uz šo karaļvalsti un to izpētīt, jo saskaņā ar leģendām tie, kuri mēģina tur nokļūt... Mūžīgi klīdīs pa savu prātu ziemas tuksnesi."

Mazais zēns nesaprot, ko māte saka.

Viņa tēvs saka, ka māte nejūtas pārāk labi, un izved viņu no zēna istabas.

Zēns joprojām atceras šīs atmiņas, pirms beidzot atkal iemieg.

....

Zēns atkal atver acis, gatavodamies stāties pretī jaunajai dienai, bet...

Aiz loga joprojām ir nakts, un no debesīm joprojām krīt sniegs.

Zēns izgāja no savas istabas un piegāja pie vecāku istabas.

Viņš pieklauvēja.

....

Nekā...

Viņš pieklauvēja vēlreiz.

...

Diemžēl aiz durvīm neviens neatbildēja.

Zēns nolēma atvērt durvis.

Kad durvis lēnām atvērās plaši...

Taču istabā neviena nebija...

Zēns prātoja, kur viņi bija aizgājuši.

Taču viņa domu gaitu pārtrauca auksta vēja brāzma, kas nāca no atvērtajām ārdurvīm.

Kad zēns izgāja ārā, viņš ieraudzīja ierasto aukstas nakts ielu, taču tur bija kaut kas ļoti biedējošs.

Viņš pamanīja ledainas cilvēku figūras, kas bija veidotas no tīri balta sniega. Šīs statujas stāvēja tā, it kā būtu sastingušas vienā mirklī un pārvērtušās sniega statujās, vēl pirms pašas to aptvēra.

Zēns pamanīja arī ielas pulksteni. Tas rādīja deviņus vakarā, taču ārā joprojām bija tumšs, un visu apkārtni apgaismoja vien ielu laternas.

"Kas te notiek?" zēns sev jautāja.

Taču viņa domu gaitu pārtrauca skaļš un ilgs signāls no debesīm, it kā tas būtu kuģa taures signāls, bet smagāks un skaļāks.

No mākoņiem iznira milzīgs dirižablis, kas atgādināja cepelīnu. No tā aizmugurējās lūkas kuģa apakšā bira sniegbalti putekļi, apberot visu apkārtni ar baltu sniegu.

Zēns nodomāja, ka varbūt šis dirižablis visus cilvēkus pārvērtis par sniega statujām, taču galvenais jautājums palika neatbildēts...

Kur bija pazuduši viņa vecāki? Kas tas par dirižabli? Billijs var tikai minēt un ticēt, ka tas viss ir tikai sapnis, no kura viņš drīz pamodīsies un atradīsies siltā un mājīgā gultā pie saviem mīlošajiem vecākiem...