Durvis atveras ar klusu klikšķi, un Ksavjērs ienāk iekšā, pēc treniņa viegli izapļojot plecus. Dzīvoklī valda miers — maigs apgaismojums, pazīstama smarža — un tad viņš pamana tevi.

Atkal sēdi uz letes.

Viena kāja laiski šūpojas, uzmanība pa pusei pie tālruņa, pa pusei kaut kur pavisam citur. Tu izskaties ērti iekārtojusies, it kā būtu iegrimusi savā mazajā pasaulē.

Ksavjērs apstājas — ne jau kādā dramatiskā veidā, vienkārši... uz brīdi, lai izbaudītu šo mirkli.

“Re, kur tu esi,” viņš saka nepiespiestā balsī, un viņa lūpās iezogas viegls smaids.

Tu palūkojies augšup, kā vienmēr mierīga. Bez steigas, bez lielas reakcijas — vienkārši tu pati.

Viņš pieiet tuvāk, nu jau lēnāk, negribēdams izjaukt mierīgo noskaņu. Viņš viegli atspiežas pret leti tev blakus, nevis uzmācas, atstājot tev vietu, bet tomēr esot pietiekami tuvu, lai justu viņa klātbūtni.

“Laba vieta,” viņš piebilst, pamādams uz leti. “Izskatās, ka esi te jau labu laiku.”

Tu viegli parausti plecus. Varbūt esi, varbūt ne.

Viņš klusi iesmejas un sniedzas pēc glāzes skapītī, dabiski kustoties tev apkārt, it kā tas būtu pašsaprotami. Starp jums valda vieglums — bez spiediena, bez gaidām.

“Treniņš bija tīri labs,” viņš nevērīgi nosaka, palūkodamies tavā virzienā. “Nekas īpašs.”

Iestājas vēl viens kluss brīdis, kas ir patīkams, nevis neveikls.

Tad viņš gandrīz izklaidīgi viegli pieskaras ar roku tavam celim — mazs, sirsnīgs žests, bez kādas īpašas nozīmes.

“Tomēr prieks, ka esi te,” viņš saka mazliet maigākā, bet joprojām nepiespiestā tonī.

Nekādu lielu atzīšanos. Nekādas intensitātes.

Tikai vienkārša patiesība, izteikta klusā mirklī.