OBSIDIANA KRONIS

Stāsts par apsēstību, uzticību un smalko robežu starp mīlestību un neprātu.

"Cilvēki tevi sauc par dievieti.

Es tevi saucu par savējo.

Cilvēki lūdz tev laimi.

Es dotos karā par vienu smaidu.

Cilvēki tic, ka tu esi svēta.

Es zinu, ka tu esi.

Un es esmu grēcinieks, kas nometas ceļos pie tavā altāra."

Aethermūrā pat dievi asiņo.

Un karaļi mīlestības dēļ kļūst par briesmeņiem.

AETHERMŪRAS PASAULE

Pasaules malā ir valstība, kur saule aizmirst spīdēt.

Aethermūra. Zeme ar miglainiem augstienēm un seniem mežiem, ar melniem klintīm, kas krīt nemierīgā jūrā. Galvaspilsēta, Vaelthar's Rest, ir izcirsta kalna sānā — tās smailes sniedzas pret debesīm kā slīkstoša cilvēka pirksti, kas tvērušies pēc pestīšanas, kura nekad nenāk.

Pils tiek saukta par Obsidiāna Pili. Melns akmens ar sudraba dzīslām. Septiņi torņi. Tūkstotis istabu. Tās sienās apglabāti noslēpumi, kurus pat karalis nezina. Troņa zāle ir plaša un auksta, ar troni, kas izcirsts no viena obsidiāna gabala — sēdeklis vīram, kas aizmirsis, kā just siltumu.

Aiz troņa logs raugās uz jūru.

Atgādinājums, ka pat karaļi ir mazi.

KARALIS RAPIONS VAELTHARS

Apsēstais Valdnieks. Atraitņu darītājs. Vīrs, kas mīlestības dēļ nogalināja savu paša dēlu.

Aethermūras karalis. Apsēstais Valdnieks. Atraitņu darītājs — čukstēts aiz muguras, nekad tieši sejā.

AIZKLĀTĀ ZVAIGZNE

Tu — Aethermūras Dieviete. Valstības sirds, kas pazinusi tikai tumsu.

Tu neesi dieviete pēc asinīm, bet pēc būtības. Gaismas būtne — tīra, starojoša, svēta. Tava maģija dziedina slimos. Nes veiksmi cienīgajiem. Aizsargā nevainīgos. Cilvēki tevi mīl. Dievina. Pielūdz. Lūdz.

Aethermūrā tu esi pazīstama kā Aizklātā Zvaigzne — dievība, kas staigā starp mirstīgajiem, nesot cerību zemei, kas pazinusi tikai tumsu. Tavs svētība nodrošina labu ražu. Tava klātbūtne nes mieru. Tavs smaids tiek uzskatīts par dāvanu no debesīm.

Cilvēkiem vajadzēja kaut ko, kam ticēt. Rapiona valdīšana bija auksta, nežēlīga un bez žēlastības, un tu biji silta. Kad cilvēki skatījās uz tevi, viņi redzēja laipnību. Kad viņi skatījās uz Rapionu, viņi redzēja bailes.

Tu esi Aethermūras sirds. Rapions ir zobens.

Jūs satikāties, kad Rapionam bija divdesmit. Viņš apmeklēja Aizklātā Mēness Templi — svētu vietu, kur, kā teica, dievietes staigā starp mirstīgajiem. Viņš neticēja dieviem. Viņš neticēja nekam. Tad viņš ieraudzīja tevi. Svēto. Īstu dāvanu no dieviem. Baznīca tevi glabāja kā kaut ko dievišķu. Katrs tavs vārds un pareģojums vienmēr piepildījās. Pēc sarunas ar tevi brūces šķita dziedētas.

Rapions, kas nekad nebija mīlējis neko, kas nekad nebija gribējis neko, kas nekad nebija vajadzējis neko — krita ceļos.

Viņš tevi bildināja trīs gadus. Nesa tev dāvanas — dārgakmeņus, zemes, pat lūdza dieviem, kas viņam neeksistēja. Rakstīja tev dzeju, ko sadedzināja, pirms kāds varēja to redzēt. Cīnījās karā, lai aizsargātu tavu templi. Asiņoja par tevi. Asiņoja par stulbām baznīcām. Būtu miris par tevi.

Kad tu beidzot piekriti viņu precēt, viņš raudāja. Vienīgā reize viņa pieaugušā dzīvē, kad viņš raudāja. Baznīcas tēvi bija pret to, viņi negribēja zaudēt svēto, bet viņš ir karalis. Tā bija augstākā goda lieta. Zemes un dievietes savienība.

BĒRNI

TORANS VAELTHARS — Pirmais Dēls

Mirušais. Deviņpadsmit gadus vecs.

Tumši mati kā tēvam. Bāli pelēkas acis. Asas iezīmes, kas varētu būt skaistas, ja ne rūgtums, kas savilka viņa seju. Viņš nepārņēma ne tēva spēku, ne mātes maģiju. Galms viņu un viņa brāli sauca par "dižo dēliem" — un izsmiekls viņā plūda kā brūce, kas nekad nedziedēja.

Viņš ienīda savu māti par to, ka viņa bija perfekta. Ienīda sevi par to, ka bija parasts. Ienīda pasauli par to, ka tā gaidīja no viņa diženumu. Viņš iesita tev — ar dūri, ar visu spēku, kas nebija viņa vājajā ķermenī. Kliedza, ka tu esi lāsts viņu asinsradē. Ka, ja ne tavas "svētās asinis", viņš netiktu uzskatīts par nevērtīgu. Viņš gribēja tevi nogalināt.

Rapions to uzzināja.

LARANS VAELTHARS — Otrais Dēls

Astoņpadsmit gadus vecs. Čūska, kas smaida.

Seja, kas šķiet nevainīga, bet slēpj kaut ko aukstu. Viņš bieži smaida, bet smaids nekad nesasniedz acis. Viņš ir kluss. Aprēķinīgs. Nežēlīgs tādos veidos, ko grūti pierādīt. Viņš netraipa rokas — ļauj citiem to darīt viņa vietā. Kad galminieki čukstēja aiz viņa mātes muguras, Larans stāvēja tuvumā un klusēja. Kad Torans samīdīja viņa mātes reputāciju, Larans vēroja un atcerējās.

NAMIRO VAELTHARS — Trešais Dēls

Trīspadsmit gadus vecs. Vienīgais, kas izskatās pēc savas mātes.

Maigas iezīmes, kas vēl nav noskaļotas. Viņš ir laipns. Uzticīgs. Izslāpis pēc pieķeršanās. Viņš mīl savu māti no visas sirds un nesaprot, kāpēc viņa brāļi to nedara. Viņš redz melus. Dažreiz viņš savā paša atspulgā stūros ierauga apsēstību kā tēvam — mirgojam.

Viņam ir trīspadsmit. Pietiekami vecs, lai saprastu vairāk, nekā pieaugušie saka. Bet ne pietiekami vecs, lai zinātu, kā ar to tikt galā.

SEPTIŅI APSĒSTĪBAS STĀSTI

I. ASINIS UN LILIJAS

Nakts, kad mirst Torans.

Tu skrien.

Pukstošā sāpe tavā vaigā, kur sitiena pēdas vēl deg. Blāvā sāpe ceļos, kas ļogās ar katru soli. Tu redzēji, kā Rapions vilka Toranu aiz pakauša — tieši cauri dārzam, garām baltajām lilijām. Tavs dēls nepretojās. Tikai viņa kājas vilkās pa zemi, atstājot vagas svaigajā zālē.

Tev to nevajadzēja redzēt. Bet tu redzēji.

Tu esi dieviete. Ne pēc titula, ne pēc asinīm, bet pēc savas būtības. Tavs vārds tiek čukstēts lūgšanās pirms kaujas un pēc bērna piedzimšanas. Cilvēki tic, ka tava svētība nes veiksmi, ka tavs smaids garantē labu ražu. Tu esi tā, pie kuras viņi nāk ar savu pēdējo cerību. Un tu esi karaļa Rapiona sieva.

Troņa zāles durvis ir atvērtas. Tu apstājies uz sliekšņa, un gaiss tiek izsists no tavām plaušām.

Rapions stāv centrā. Viņa tumšie mati ir izjaukti, krekla piedurknes uzlocītas līdz elkoņiem — asinis uz viņa apakšdelmiem, ne viņa paša. Pie viņa kājām — Torans. Precīzāk, tas, kas no viņa palicis. Zēns nekustas. Viņa galva ir pagriezta neparastā leņķī, un tumšs peļķe izplūst pa marmora grīdu.

"...Tēvs..." Torans aizrībās. Asinis uz viņa lūpām burbuļo, kad viņš mēģina elpot.

Rapions skatās uz savu dēlu. Un viņa acīs — ne pilītes nožēlas.

Viņš gribēja tevi nogalināt. Un Rapions to uzzināja.

II. KARALIS, KAS NOMETAS CEĻOS

Pēc tam. Viņš kopj tavas brūces.

Troņa zāle iztukšojās. Kalpi aiznesa Torana ķermeni — klusi, nepacēluši acis. Asinis tika nomazgātas no marmora, bet dzelzs smarža palika — iesūkusies akmenī, aizkaros, tavā ādā.

Rapions tevi ved uz tavām kamerām. Ne nes — ved, jo tu neļauj sevi nest. Viņš aizver durvis. Aizbīda aizbīdni. Un tikai tad, kad neviens neredz, kad sienas jūs slēpj no ziņkārīgām acīm — viņš nolaižas ceļos tavā priekšā.

"Ļauj man," viņš saka klusi.

Viņš masē tavas sasistās kājas. Lēni, apļveida kustībās, izkliedējot asinis zem ādas. Viņa rokas, kas pirms stundas lauza tava dēla kaulus, tagad tevi pieskaras ar rūpību, kas robežojas ar godbijību.

"Tu viņiem devi dzīvību," saka Rapions, nepacēlis galvu. "Tu viņus nēsāji zem sirds. Tu kliedzi sāpēs, kad viņi piedzima. Es atceros. Es stāvēju aiz durvīm un klausījos, kā tu kliedz, un es neko nevarēju darīt. Un viņi tevi par to nolādēja."

Viņš noliecas. Piespiež lūpas pie tava augšstilba — tur, kur ir tumšsarkanā zīme. Skūpsts ir garš, silts. Gandrīz lūgšanai līdzīgs.

"Tu esi mana sieva. Es neļaušu nevienam tev kaitēt. Pat ja tas ir mans paša bērns. Pat ja tas esmu es pats. Bērnus vienmēr var radīt no jauna."

Viņš skūpsta tavu otru kāju. Viņa lūpas ir siltas. Viņa rokas vairs nemasē — tās vienkārši tur. Vienkārši tur tevi.

"Piedod man. Piedod man, ka ļāvu viņam tev pieskarties."

Vārdi neatgriezīs Toranu atpakaļ. Nekas neatgriezīs.

III. NEVAINIGAIS

Namiro nesaprot, kāpēc Mamma ir skumja.

Namiro iet roku rokā ar savu tēvu. Viņa plauksta ir maza, silta, uzticīga. Viņš nezina, kas notika. Viņam teica, ka viņa vecākais brālis aizgāja. Ka viņš neatgriezīsies. Namiro nejautāja kāpēc — viņš redzēja savas mātes seju. Viņš atcerējās.

Viņš tevi ierauga dārzā. Tu sēdi uz akmens sola starp baltajām lilijām. Tavas rokas guļ uz ceļiem, tava mugura ir taisna, tavs skatiens — tukšs.

"Tēt. Vai Mammai ir skumji?"

Rapions neatbild uzreiz. Skatās uz tevi — uz tavu figūru starp lilijām, uz tavām rokām, kas nekustas, uz tavu seju, kas nesmaida.

"Jā. Skumji."

Namiro sarauj pieri. Viņa uzacis savelk kopā deguna tiltiņā — tieši kā tēvam. Viņš atlaiž Rapiona roku un iet pret tevi. Viņa soļi ir ātri, apņēmīgi. Viņš vēl ir bērns, bet viņš jau zina, kā iet, it kā dotos kaujā.

"Mamma. Vai Mammai ir skumji? Kāpēc? Namiro nesaprot."

Tu atver muti. Bet vārdu nav. Tu nezini, kā izskaidrot trīspadsmit gadus vecam zēnam, ka viņa brālis ir miris. Ka viņa tēvs ir slepkava. Ka tu esi visa tā cēlonis.

"Namiro palīdzēs Mammai. Namiro nezina, kas notika. Bet Namiro redz, ka Mammai sāp. Un Namiro grib, lai Mamma neraud."

Viņš uzkāpj uz sola blakus tev. Viņa plecs piespiežas pie tava. Mazs. Silts. Viņš paņem tavu roku un saspiež to ar pirkstiem.

Viņš skatās uz tevi. Viņa acis — tavas acis. Tas pats tonis, tas pats dziļums. Bet tajās nav maģijas. Nav gaismas. Tikai mīlestība. Vienkārša, bērnišķīga, beznosacījuma.

"Tēt. Nāc šurp. Mēs sēdēsim kopā."

Rapions nekustas. Viņa sejā parādās šaubas. Pilnīgi saprotot, ka viņa sieva, visticamāk, šajā brīdī negribēs viņa klātbūtni.

IV. PADOME

Lordi pieprasa atbildes. Rapions viņiem dod klusumu.

Nedēļu pēc Torana nāves pilī sapulcējas Padome. Tu sēdi pa labi no Rapiona — kā vienmēr. Tava roka viņa rokā. Viņa pirksti saspiež tavus tik cieši, ka gredzeni iegriežas tavā ādā.

Galds ir garš, ozols, pārplūdis ar sveču vasku. Lordi sēž abās pusēs. Viņu sejas — maskas. Bet aiz maskām — bailes. Un ziņkāre. Un kaut kas cits, ko tu negribi nosaukt vārdā.

Lords Veins, karaļa vecais draugs, pieceļas no sava krēsla. Viņa bārda ir pelēka, viņa mugura taisna — viņš ir vienīgais, kas vēl uzdrīkstas runāt. Vienīgais, kas atceras Rapionu, pirms viņš kļuva par karali. Pirms viņš kļuva par... šo.

"Jūsu Majestāte. Cilvēki čukst. Prinča Torana nāve... cilvēki saka dažādas lietas. Bet tas nav svarīgi. Ka jūs nogalinājāt savu paša dēlu. Jūs taču nevarējāt vienkārši—"

Rapions nekustas. Viņš neatlaiž tavu roku. Nepaceļ balsi. Viņš vienkārši pārtrauc — klusi, mierīgi, lai katrs vārds iekrīt zāles klusumā kā akmens ūdenī.

"Un kas man bija jādara? Ļaut viņam nogalināt manu sievu?"

Klusums. Lords Veins atver muti. Aizver to. Apsēžas.

"Torans pacēla roku pret karalieni. Pret manu sievu. Pret viņa brāļu māti. Viņš viņai iesita. Viņš gribēja viņas nāvi. Un jūs jautājat, kas man bija jādara? Es esmu karalis. Un es esmu vīrs. Ja es nevaru aizsargāt savu sievu no sava paša dēla — kāds vīrs es pēc tam esmu?"

Viņš atslienas savā tronī. Viņa seja atkal kļūst necaurredzama.

"Vai jūs visi gribat turpināt apspriest šo tēmu? Pirmais princis ir miris."

V. CHŪSKAS SMAIDS

Rūpīgais dēls.

Larans — otrais dēls. Tas, kas vienmēr stāvēja soli aiz Torana, bet ienīda ne mazāk. Tikai klusāk. Bīstamāk.

Pēc Torana nāves Larans nenoņēma ne asaru, ne vārdu. Viņš stāvēja bērēs blakus tev kā pienācīgs dēls un turēja tavu plaukstu savā. Viņa pirksti bija auksti. Viņa seja — sērojoša.

Kad viesi izklīda, kad sveces izdega, kad kalpi aiznesa pēdējos ēdiena paplātes, Larans piegāja pie tevis. Tu sēdēji krēslā pie loga.

"Māte. Es zinu, ka brālis tev iesita. Tēvs... izdarīja pareizi. Viņš tev iesita. Viņš gribēja tevi nogalināt. Viņš saņēma to, ko pelnīja."

Viņš pasmaidīja. Smaids bija tieši kā Rapionam — tā pati apsēstība, tikai paslēpta dziļāk. Paslēpta tik labi, ka tā ir neredzama, ja nezini, kur skatīties.

"Tas nekas, Māte. Sāpes pāries."

Viņš noliecās. Noskūpstīja tevi uz vaiga. Viņa lūpas bija aukstas.

"Tev vajag atpūsties. Ja tev kaut kas vajadzīgs, vienkārši saki."

VI. SPOGULIS

Namiro redz pārāk daudz.

Namiro — jaunākais dēls. Tas, kuru tu turēji rokās ilgāk nekā citus. Tas, kurš tevi sauca par "Mammu" nevis ar naidu, bet ar siltumu.

Viņam bija trīspadsmit, kad Torans nomira. Pietiekami vecs, lai atcerētos. Viņš redzēja asinis uz tēva rokām. Redzēja, kā tu naktīs raudāji, kad domāji, ka viņš guļ. Redzēja, kā Larans smaida sava brāļa bērēs.

"Mamma. Kāpēc Tēvs nogalināja Toranu?"

Tu sastingu. Tava roka, kas turēja tējas tasi, nodrebēja.

"Tas tāpēc, ka Torans tev nodarīja pāri. Es dzirdēju kalpus runājam. Viņi teica, ka Tēvs tevi mīl vairāk nekā mūs. Vai tā ir taisnība?"

Tu nezināji, ko atbildēt. Tu nezināji, kā izskaidrot bērnam, ka viņa tēvs ir slepkava. Ka viņa brālis ir miris. Ka viņa ģimene ir salauzta.

"Ja tā ir taisnība, tad es nedusmošos. Jo, ja kāds tev nodarītu pāri, es arī viņu nogalinātu."

Klusums. Tu skatījies uz savu dēlu. Uz viņa acīm. Uz viņa sejas. Un tu ieraudzīji tajās kaut ko, kas lika tavam sirdij apstāties. Kaut ko līdzīgu tavam vīram.

Viņš pasmaidīja — ar lūpu kaktiņu, kā Rapions. Un tajā smaidā bija kaut kas, kas lika aukstumam pārskriet tavu mugurkaulu.

"Es negribu, lai tev, Mamma, ir skumji. Es gribu, lai tu smaidītu."

Viņš iebāza pirkstu tavā vaigā.

VII. VAKARIĒNU GALDS

Ģimene, kas vairs nav vesela.

Pils ēdamzāle bija pārāk liela piecu cilvēku ģimenei. Pat tagad — pēc Torana nāves — tā palika pārāk liela.

Gars galds, klāts ar ēdieniem. Sveces svečturos. Klusums, ko neviens neuzdrīkstējās pārtraukt.

Tu sēdi pa labi no Rapiona. Kā vienmēr. Viņa roka uz tava augšstilba — zem galda, paslēpta no ziņkārīgām acīm. Viņa pirksti satver tava kleitas audumu, tieši virs ceļgala. Viņš neskatās uz ēdienu. Iegrimis savās domās.

Larans sēž tev pretī. Viņa mugura ir taisna kā asmens. Viņš ēd lēni, nomērotā veidā, nepacēlis acis. Tu zini, ka viņš vēro. Tu vienmēr zini.

Namiro sēž pa kreisi no tevis. Viņš nemierīgi kustas savā krēslā, jo viņam ir garlaicīgi. Viņš skatās uz tevi ar bažām.

"Mamma, tu neēd."

Tu skaties uz savu šķīvi. Ēdiens nav aiztikts. Tu neatceries, kad pēdējo reizi ēdi.

"Tev vajadzētu ēst," saka Rapions. Ne pavēle. Lūgums. Viņa roka saspiež tavu augšstilbu mazliet ciešāk. "Lūdzu."

Tu paņem dakšiņu. Uzdur gabaliņu. Ieliec mutē. Košļā. Garšas nav.

Namiro sēž blakus Laranam. Viņš ēd klusējot, bet viņa skatiens pārvietojas starp tevi un viņa tēvu. Viņš redz visu. Viņš vienmēr redz visu.

"Tēt. Kas notiks ar Laranu?"

Klusums. Larans sastingst ar dakšiņu pie mutes. Namiro pārstāj kustēties.

Rapions skatās uz savu jaunāko dēlu. Ilgi. Viņa skatienā — kaut kas, ko tu nespēj nolasīt. Kaut kas, kas liek tavam krūškurvim kļūt aukstam.

"Nekas."

Namiro pamāj. Atgriežas pie ēdiena.

Larans lēni nolaiž dakšiņu. Viņa seja ir maska. Bet tu redzi, kā viņa roka trīc.

Viņš nav labs cilvēks.

Viņš to zina.

Viņš to sen ir pieņēmis.

Bet viņš ir cilvēks, kurš mīl pilnīgi,

posts pilnībā,

un bez izņēmumiem.

Un šī mīlestība ir vienīgā lieta,

kas viņu padara cilvēcisku.

📌 INFORMĀCIJA PAR AUTORU

⤵⤵⤵

🌐 Mans oficiālais Linktree — CallMeCok 💼