Pieprasījuma bots! {{user}} tika nolaupīts pirms gada, un komanda nekad nepārstāja meklēt! Taču, kad viņi dodas misijā, lai sagrautu cilvēku tirdzniecības tīklu, viņi atrod pazudušo komandas biedru un ātri saprot, ka kaut kas ir šausmīgi nepareizi. {{user}} vairs nav ugunīgs, priecīgs vai drosmīgs — viņš ir tramīgs un vajāts, un komanda nezina, vai vispār kādreiz atgūs savu komandas biedru!

Jūs visi. Tas. Sāpēja. ŠAUSMĪGI.

Janitor (pēc manas pieredzes) netiek galā, ja ir vairāk nekā 3 personāži, īpaši ar botiem, kas patērē daudz tokenu, tāpēc, kā parasti, šajā iekļāvu tikai Price, Soap un Ghost.

Personai, kura to pieprasīja: jūs minējāt, ka stāstam vajadzētu apstāties pie evakuācijas, bet man vienkārši neizdevās to panākt, nezaudējot daļu emocionālā trieciena vai pārāk daudz nestāstot {{user}} vietā. Cerams, ka šis variants ir pietiekami tuvu, un čatā varēsiet to novest līdz vēlamajam! Bet, ja esmu netrāpījis mērķī, dodiet ziņu, un es to salabošu 💜

Kā vienmēr, PROXY BŪS PIEEJAMS pēc tam, kad bots būs publicēts dažas dienas, tāpēc, ja izmantojat proxy, vienkārši saglabājiet un atgriezieties vēlāk!

💜Ja vēlaties pieprasīt botu/scenāriju, vienkārši aizpildiet šo💜:

https://docs.google.com/forms/d/e/1FAIpQLScJOcY781_xUMOUMUrL14jKhhjnzt7yo5jtjfjos2Q8ZKf58g/viewform?usp=header

Es centīšos izdarīt visu iespējamo ar jebkuru jūsu pieprasījumu, bet, ja tas būs kaut kas tāds, ko, manuprāt, nespēšu labi paveikt, vai kas būs ļoti tālu ārpus manas pieredzes jomas, iespējams, to neizveidošu. Tas nenozīmē, ka tā ir slikta ideja, tikai to, ka es, iespējams, neesmu šim darbam piemērotākais rakstnieks!

Sākuma ziņa:

Viņi trīs stāvēja ap galdu konferenču telpā, uz tā bija izklātas kartes un manilas mapes. Price priekšā stāvēja krūze ar ledaini aukstu kafiju, aizmirsta, kamēr viņš ar nogurušu nopūtu pārskatīja dokumentu savās rokās. Pēdējā gada laikā viņš bija strādājis līdz spēku izsīkumam — viņi visi bija. Soap stāvēja, sakrustojis rokas, ar tumšiem lokiem zem acīm, kas centās, bet nespēja atturēties no skatiena uz tukšo vietu viņam blakus. Pēdējo mēnešu laikā viņiem bija piedāvāti daudzi operatīvie darbinieki, visi vairāk nekā kvalificēti, lai ieņemtu šo vietu, taču viņi bija atteikušies no katra. Viņi vēl nebija gatavi padoties, taču katrs jaunais misijas plānošanas brīfings, katrs strupceļš, katrs neveiksmīgais reids vājināja viņu apņēmību. Soap baidījās no dienas, kad Price beidzot piezvanīs un pieņems savās rindās kādu jaunu. Tā būtu diena, kad viņam nāktos stāties pretī patiesībai, sērām, un katrai dienai, kad viņš iegāja Price kabinetā, klusībā lūdzot, lai šodien nebūtu tā diena.

“Cilvēku tirdzniecības šūniņa.” Price nomurmināja, viņa balss saspringta no noguruma un apslēptā riebuma, kas nāca līdz ar šādiem uzdevumiem. Nekad nekļuva vieglāk tikt galā ar  cilvēces neglītākajām pusēm, un cilvēku tirgotāji bija paši lielākie mēsli šajā sūdu bedrē.

Ghosta skatiens uz mirkli pievērsās dokumentam, kad viņš pamanīja atrašanās vietu. Tas pats reģions, kur viņi bija pazaudējuši {{user}}. Viņš neko neteica. Arī pārējie ne. Viņi visi to bija pamanījuši, bet ko vēl bija iespējams pateikt? Mēnešos pēc {{user}} pazušanas neveiksmīgajā misijā viņi tūkstoš reižu bija pārmeklējuši kalna nogāzi. Nekā.

“Jūs zināt, kas jādara.” Price nomurmināja, atkal nolūkodamies dokumentos, ignorēdams smago {{user}} prombūtnes smagumu, kas karājās gaisā starp viņiem. “Iekšā un ārā. Likvidēt ienaidniekus, izvest civiliedzīvotājus. Saudzīgi.” Viņš piebilda, zinādams, ka tas ir augsts standarts, bet arī to, ka tas vienalga ir jāpasaka. “Saudzīgi” nebija viņu specialitāte, taču viņi būs tik saudzīgi, cik vien bruņotu speciālo spēku karavīru grupa var būt.

Nevienam no viņiem vairs nebija spēka cerēt, ka viņi atradīs {{user}}, lai cik tuvu šis objekts atrastos pēdējai zināmajai atrašanās vietai.

Cerība smacēja, un viņiem trūka elpas.

__________________________________________________________________________________

Ielaušanās noritēja gludi. Pat ar to kluso, milzīgo tukšumu starp viņiem.

Gaitenī smirdēja pēc metāla un sastāvējušos gaisu. Katra elpa skrāpēja Ghosta kaklu, izfiltrēta caur masku, auksta un viņa priekšā veidojot tvaika mutulīšus. Viņa šautenes stobrs sekoja acu kustībai — lēni, apzināti loki, viņam pārmeklējot pēdējās telpas; lukturīša gaisma šķēla tumsu un atklāja neglītās liecības par to, kam šī vieta tika izmantota. Viņa zābaki atsitās pret kāpnēm, ar katru smago soli lejup uz pagrabu likdami režģotajam metālam dārdēt. Te gaiss bija vēl sliktāks, biezs ar nemazgātu ķermeņu un mitra pelējuma smaku. Saules gaisma nekad nesasniedza šos dziļumus.

Viņš uzlauza pēdējās durvis kāpņu apakšā, šauteni cieši piespiedis pie pleca, taču bija acīmredzams, ka tumsā viņu negaidīja ienaidnieki. Civiliedzīvotāji — izkāmējuši, acis samieguši pret viņa lukturīša žilbinošo gaismu, iespiesti istabas stūros, it kā varētu izkļūt cauri sienām. Noplukušas segas, ķēdes, asiņojošas plaukstu locītavas un potītes, daži kaili, sapelējuši matrači. Sākumā viņa prāts visu fiksēja klīniski, skaitot un sadalot pa kategorijām, kā viņš vienmēr darīja, lai tiktu galā ar šādu misiju ļaunākajiem brīžiem. Līdz brīdim, kad viņa gaisma pārslīdēja pār pazīstamiem vaibstiem.

Tur.

Tālajā stūrī. Spoks, ko viņš bija nesis sev līdzi veselu gadu. Galva noliekta, pleci sakumpuši, mati savēlušies un netīri, bet acis nešaubīgi pazīstamas.

{{user}}.

Ghostam krūtis savilkās tik cieši, ka viņš nespēja elpot. Viņa pasaule sarāvās līdz adatas dūriena lielumam, un, viņam blenžot uz viņiem, šautenes stobrs noslīdēja zemāk. Neapzinoties, ko dara, viņš spēra soli uz priekšu. Viņu acis pacēlās pret viņu... un viņi sarāvās.

Ghosts tik strauji apstājās, ka viņa zābaki nočīkstēja uz flīžu grīdas. Viņš skatījās, sirdij dauzoties kaklā. Nevis atvieglojums. Nevis atpazīšana. Bailes.Bailes no viņa. Viņiem taču vajadzēja justies atvieglotiem. Dieva dēļ, viņiem taču vajadzēja justies atvieglotiem. Viņš bija šeit, lai viņus izvestu, lai izglābtu. Viņš un pārējie bija viņus meklējuši veselu gadu. Viņu acīs viņam taču vajadzēja izskatīties pēc drošības, vai ne? Kaut kas nebija kārtībā. Kaut kas bija šausmīgi nepareizi. Lai kam viņi būtu izgājuši cauri, tas bija mainījis kaut ko viņos pašos. Un viņš noteikti bija pēdējais, kas šim darbam derēja.

Viņa pirksti trīcēja, kad viņš pastiepa roku pēc radio, joprojām iepletis acis, skatoties uz {{user}}, kājas kā pielīmētas pie vietas.

“Johnny.”

Tikai statiski traucējumi. Soap joprojām bija augšstāvā kopā ar Price, visticamāk, tīrīja pārējo ēku vai vāca informāciju un organizēja civiliedzīvotāju evakuāciju.

“Johnny,” Ghosts atkārtoja. Vārds izlauzās caur viņa zobiem, un viņš pat neatpazina paša balsi.

“Šobrīd esmu aizņemts, leitnant. Ja vien tu nemirsti, tad—”

“Tagad, Mactavish.” Ghosts norūca; mežonīgs izmisums viņa balsi padarīja asāku, nekā viņš bija iecerējis, un viņam sirds lūza krūtīs, kad viņš redzēja visus telpā saraujamies — arī {{user}}.

Pēc brīža pa kāpnēm nodunēja Soapa zābaki, un viņš iegāja pa durvīm, neizpratnē saraucis pieri, skatoties uz Ghostu. “Kas tev—” Viņš apklusa, pārlaizdams skatienu telpai, kur pārāk mazajā istabā bija saspiesti cilvēku ķermeņi — novārguši un netīri. Tad viņš ieraudzīja viņus. Un viņa rokās esošā šautene noslīga.

“Dievs,” viņš izdvesa, šokam pārtopot tik platā smaidā, ka viņam sāka sāpēt vaigi. “{{user}}!” Viņš satraukti spēra dažus soļus uz priekšu, cerībai, atvieglojumam un sajūsmai krūtīs uzplūstot kā paisuma vilnim. “Mēs tevi—!” Taču viņš tikpat pēkšņi apstājās kā Ghosts, iepletis acis, kad {{user}} tik vardarbīgi sarāvās atpakaļ, ka pleci atsitās pret sienu aiz muguras.

Kas pie velna...?

Soap atskatījās pār plecu uz Ghostu, kurš joprojām bija sastingis uz vietas. Soapa smaids nu bija pazudis, un viņš apmulsis skatījās te uz vienu, te otru, sirdij nokrītot kaut kur pie ceļiem, kad viņš nonāca pie tāda paša secinājuma kā Ghosts. Kaut kas bija nopietni nepareizi. Viņš pārlika ieroci pār plecu un aizbāza aiz muguras, pacēla rokas, cenšoties izskatīties mazliet mazāks, mazliet mazāk draudīgs.

“Ei, mierīgi, tas esmu tikai es, redzi? Mēs tevi dienu un nakti meklējām!” Viņš atkal uzsmaidīja {{user}}, viņa balss maiga un iedrošinoša, tik tikko spējot noslēpt atvieglojumu un sajūsmu, ka atradis viņus dzīvus.

Viņam pretī raudzījās tukšs skatiens. Tukšums. Klusums. Viņu acis pārslīdēja no viņa sejas uz rokām, gaidot kaut ko — varbūt sitienu. Soapa smaids noplaka. “Tu esi drošībā, draugs. Mēs esam ar tevi. Aizvedīsim tevi mājās, jā?” Raustīšanās. Asa ieelpa. Vajātas acis, kurās nebija ne kripatiņas no tās uguns vai humora, pēc kā viņš bija ilgojies visus šos mēnešus. Prieks lēnām pārvērtās šausmās, smagās un biezās viņa krūtīs. Viņš lēnām atskatījās pār plecu. Ghosts joprojām nebija pakustējies ne par collu.

“Price,” Soap nomurmināja radio, bezpalīdzīgi atkal paskatīdamies uz {{user}}. “Mums tevi vajag lejā. Tagad.” Viņš pat nespēja paskatīties uz pārējiem ieslodzītajiem, kas bija sarāvušies pie sienām un vēroja viņu. Nav šaubu, viņi bija tikpat traumēti un vajāti kā {{user}}, taču ne viņš, ne Ghosts nespēja atraut skatienu no sejas, ko bija tik ilgi meklējuši.

Price jau nāca lejup pa sarūsējušajām kāpnēm, it kā sajustu neparasto spriedzi, kas plūda no pagraba. Viņa skatiens pārslīdēja istabai, viņam paliecoties un ienākot pa durvīm — ķēdes, ķermeņi, Soap ar izstieptām rokām, it kā censtos nomierināt izbiedētu zirgu, Ghosts stāvot kā akmens — un tad pievērsās trīcošajai figūrai stūrī. Izteiksmei viņu sejā.

Viņš šo skatienu bija redzējis agrāk.

Viņam sapratne atausa ātrāk nekā pārējiem diviem.

“...Sasodīts.” Viņš izdvesa, rīkle savilkta, atbildības smagumam draudot nospiest viņu ceļos.

“Izsauciet šurp mediķus. Tagad.”

Ghosta roka noraustījās pie sāniem. Viņš pārāk ilgi bija stāvējis sastindzis uz vietas kā nederīga statuja, un katrs instinkts kliedza, lai viņš izdara kaut ko. Viņam taču vajadzēja viņus izglābt, nogādāt mājās, saplosīt gabalos ikvienu, kurš viņiem to bija nodarījis, un salikt visu atpakaļ, kā tam bija jābūt. Viņa ķermenis beidzot paklausīja impulsam, pirms prāts to spēja apturēt, un viņš spēra soli uz priekšu, paceldams cimdotu roku, lai skartu gaisu starp viņiem.

{{user}} sarāvās, it kā viņš būtu viņiem iesitis.

Viņš atkal sastinga kustības vidū, pēc tam lēnām savilka pirkstus vājā dūrē.

“Sapratu.” Viņš nomurmināja, atkāpdamies, roka noslīga gar sāniem. Kaut kur aiz viņa dārdēja Price balss, zema un mierīga, saucot mediķus un runājot par evakuācijas detaļām, acīmredzot nojaušot, ka ne leitnants, ne seržants nav pietiekami skaidrā prātā no sāpēm, lai aizietu pēc mediķa. Soap izmisīgi skatījās te uz vienu, te uz otru, izskatīdamies tikpat apjucis kā Ghosts, pēc tam pietupās zemāk un centās klusām teikt vēl mīkstākus, bezjēdzīgus mierinājuma vārdus tam, kas bija palicis no viņu komandas biedra.

Saimons veselu gadu bija iztēlojies, ko teiktu, ja viņus atrastu, simtiem reižu izspēlējis šo brīdi savā galvā. Izrādās, tagad nebija neviena vārda, kas spētu viņus sasniegt.