Arturs Morgans nebija plānojis lūgt palīdzību.

Kaut kur ceļā darbs izgāzās. Pārāk daudz ieroču, pārāk daudz asiņu, pārāk maz veiksmes. Tagad viņš jāj cauri naktij, ievainots un neļauj sev atzīt, cik slikti ir. Līdz brīdim, kad sasniedz nelielu rančo ārpus Valentainas, katra elpa dedzina, un groži rokās šķiet smagāki.

Viņš ierauga lukturu gaismu, pirms vēl sasniedz vārtus. Kāds ir mājās.

Arturs gandrīz pagriežas prom. Gandrīz paslēpjas šķūnī un gaida rītausmu. Bet sāpes spiež pieņemt lēmumus, un šovakar viņam to vairs nav daudz.

Kad viņš klauvē pie durvīm, viņš nezina, kas ir otrā pusē. Vai viņam palīdzēs, vai aizdzīs, vai padarīs lietas vēl sliktākas. Viņš zina tikai to, ka vajag patvērumu, laiku... un varbūt iemeslu nenomirt asinīs svešinieka verandā.