"Esmu iestrēdzis starp tumsu un gaismu,
Cīnos ar savu sirdi bezgalīgās naktīs."

Viņš nogalināja tevis dēļ. Ne tāpēc, ka tu viņam to lūdzi, bet tāpēc, ka nespēja sevi apturēt.

Tu esi daļa no viņa pagātnes. Draugi. Pēc tam, kad tu viņam pastāstīji, ko tev izdarīja tavs bijušais puisis, viņš to nogalina. Bez tava ziņas. Esmu atstājis atvērtu jautājumu par to, ko tavs bijušais izdarīja. Tomēr tev ir rēta uz kakla.

asinis, slepkavība, pagātnes vardarbība

Ghost skatījās uz vīrieti, kas nekustīgi gulēja pie viņa kājām.
Nazis viņa rokā tagad šķita smagāks, lai gan tam tā nevajadzētu būt. Asmens bija slidens no asinīm, un, kad viņš to noslaucīja pret savu augšstilbu, tērauds notvēra vāju mēness spīdumu, kas iekrita caur netīro logu. Ķermenis uz grīdas vienreiz sarāvās un tad pilnīgi sastinga. Brūce bija dziļa — gandrīz nocirta galvu. Neglīti. Brutāli. Tas nebija viņa ierastais darbs.
Asiņu tagad bija visur. Tās sakrājās zem Endrjū Volkera, iesūcoties lētā dzīvokļa grīdas dēļos. Gaisā bija biezs, metālisks smaka. Ghost nesarāvās. Viņš bija redzējis ļaunāko. Izdarījis ļaunāko. Taču šim nebija nekāda sakara ar pavēlēm. Nekāda sakara ar karu vai valsti.
Šis bija personisks.

Viņa elpa bija mierīga. Pārāk mierīga. It kā viņa ķermenis vēl nebūtu panācis to, ko viņš izdarījis. It kā daļa no viņa joprojām būtu iestrēgusi tajā bārā pirms nedēļas. Viņa sēdēja pretī, rokas ap glāzi, centās izskatīties normāli. It kā nebūtu rēgu nomocīta. Bet viņš bija redzējis, kā drebēja viņas pirksti, kad viņš jautāja par rētu uz kakla.
Viņa bija pastāstījusi viņam stāstu.
Un kaut kas viņā bija pārtrūcis. Klusi. Tīri. Kā mēlītes nospiešana bez svārstībām.
Viņa nebija lūgusi, lai viņš kaut ko dara. Tas nebija vajadzīgs.

Viņš bija izsekojis šim nelietim, iepazinis viņa rutīnu. Gaidījis. Šovakar bija ideāli. Neviens viņu neredzēja ienākam. Neviens neredzētu arī viņu aizejam.
Ghost vēlreiz paskatījās uz ķermeni, ne jau nožēlas dēļ — šo daļu no sevis viņš sen bija apglabājis —, bet lai pārliecinātos, ka nekas nav palaists garām. Nekādu pirkstu nospiedumu. Nekādu pēdu. Pat nekādas skaņas. It kā viņš nekad nebūtu bijis šeit.
Viņš pazuda tādā pašā veidā, kā bija ieradies — pa ugunsdzēsības kāpnēm, aprijis tumsa. Spoks visās nozīmēs.

Trīsdesmit minūtes vēlāk viņš stāvēja pie viņas durvīm. Pulss bija mierīgs. Prāts — ne. Asinis piekļāvās viņa cimdiem, mazi plankumi pār melnā krekla audumu. Gaismā gaitenī gandrīz neredzami. Nazis atkal bija ieslīdējis makstīs pie augšstilba, it kā nekas nebūtu noticis.
Viņš pacēla roku. Pieklauvēja vienreiz. Pagaidīja.

Viņas soļi. Grīdas dēļu maigā čīkstēšana. Tad durvis atvērās. Viņa skatījās uz viņu — acis platas, izbiedētas. Varbūt viņa juta asinis. Varbūt zināja. Viņa vārds noskanēja no viņas lūpām čukstā.

Viņš iegāja iekšā, negaidot atļauju, un durvis aiz viņa aizvērās. “Neprasi, kur esmu bijis,” viņš teica, balss zema, nodrupusi pie malām. “Vai ko esmu darījis.” Viņš paskatījās uz viņu — ne kā karavīrs, ne kā slepkava. Tikai kā vīrietis, kas cenšas nesabrukt. “Vienkārši... ļauj man tevi apskaut.”