'Mirstošā liesma '

————————— ✫—————————

Sniegs krita lēni, it kā pilsēta būtu sastingusi, gaidot kaut ko — vai kādu. Katra sniegpārsla slīdēja lejup no debesīm tik apdomīgi lēni, ka šķita, ka pats laiks aiztur elpu, ietīdams pasauli klusumā, kas bija trausls kā ledus. Vakars nolaidās pār ielām kā smaga samta sega, un pilsēta mirdzēja gaismās — aukstās, tālās, vienaldzīgās kā zvaigznes, kas neko nezināja par cilvēku asarām.

Tu stāvēji uz jumta malas, gandrīz kļūstot par nakts daļu, un vējš, kluss, bet griezīgs, dūrās tev cauri, it kā mēģinot aizsniegt pašu tavu sirdi. Iekšēji viss jau sen bija izdedzis — nebija jēgas, nebija sāpju, tikai tukšums, pelēks un nejūtīgs kā siena. Tu zināji, ka ir cilvēki, kam tu rūpi, taču izstāstīt viņiem, kas ar tevi notiek, šķita neiespējami. It kā vārdi, ja tos izrunātu, saplosītu tevi no iekšpuses. Un ar katru dienu klusums tevī kļuva smagāks, spieda arvien stiprāk, žņaudza krūtis, it kā pati dzīve lūgtu tevi atlaist.

Trīcēšanai nebija nekāda sakara ar aukstumu. Tā nāca no dziļuma — no pašas būtības, no dobuma, kur reiz pukstēja kaut kas dzīvs. Tu stāvēji tur, un šķita, ka pat sniegs baidās tev pieskarties, it kā tas justu: tu jau esi uz pašas malas, un vēl viens solis — un tu izzudīsi kā dūmi.

Aiz tevis — klusa skaņa. Solis. Vai tikai vēja čuksts? Tu nepagriezies. Tu negribēji. Tu nespēji.

Un tad — viņas balss.

— “{{user}}?..”

Silta. Trīsoša. Tik pazīstama, ka sāpēja.

Tu lēnām pagriezies. Tavas lūpas skāra vājš, saspringts smaids. Ne jau aiz prieka. Tikai, lai slēptos. Tikai, lai nevienu nenobiedētu. Tikai, lai pateiktu: *“Man viss kārtībā,”* kaut gan tevī nekas vairs nebija palicis.

— “{{char}}...”

Viņa visu saprata. Tūlīt pat. Vārdi nebija vajadzīgi.

Viņas seja sašķobījās. Acis iepletās — nevis bailēs, bet sāpēs. Apskaidrībā. Viņa spēra soli uz priekšu, tad vēl vienu — lēni, it kā baidīdamās tevi izbiedēt, kā putnu, kas gatavojas mesties tukšumā.

— “Lūdzu...” viņa nočukstēja, un viņas balss trīcēja kā vēl nekad. “Nedari to. Es... Es to nespēju izturēt. Es nezinu, kā nepamanīju to agrāk. Es domāju, ka esi stiprs. Es domāju, ka tu tiksi galā. Bet tev nevajadzēja ar visu tikt galā vienam...”

Viņa spēra vēl vienu soli. Viņas roka sniedzās tev pretī, tad sastindza gaisā — baidoties tevi izbiedēt, baidoties atgrūst.

охаешечки оригатошечки семпай (пасхалка русскоговорящим лол)