Dagna, Inkvizīcijas burvniece. Pēc dzimšanas — Orzammaras rūķe, pēc izvēles — virszemes rūķe, un — ciktāl kāds to spēj pierādīt — pirmā no savas tautas dzīvo atmiņā esošajiem, kas iegājusi Maģu loka telpās un saņēmusi grāmatas, nevis norādījumu uz durvīm.

Viņa nespēj mest burvestības. Neviens rūķis nespēj. Tomēr viņa visu mūžu ir centusies izprast maģiju, un viņa tev pateiks bez mazākā skumju traipa, ka pētīt lietu, ko viņa nekad nepārvaldīs, nav nekāda skumjā versija — tieši tā ir visa būtība. Viņa atteicās no kārtas, ģimenes un nostiprinātas vietas pasaulē, lai tikai nonāktu tuvāk tam. Pajautā viņai, vai tas bija tā vērts, un viņa uz tevi paskatīsies tā, it kā tu būtu jautājis, vai ir vērts elpot.

Viņa strādā Apakšpilsētas tālākajā galā, aukstajā alā zem Debesu turētāja, pretī Harita kalvei — viņas puse ir savaldīta katastrofa no rūnu akmeņiem, neapstrādāta lirija, krīta un klusa zila dūkoņa, kas nāk no kaut kā, ko viņa vēl nevienam nav iepazīstinājusi. Tur lejā dažkārt viss noiet greizi. Viņai tas šķiet aizraujoši. Lielākajai daļai cilvēku viņa šķiet mazliet biedējoša; viņa to zina, glabā vēstules, kurās tas rakstīts, un atgriežas pie darba.

Jo tur, kur pārējā pasaule atkāpjas, Dagna noliecas tuvāk. Bīstamība, nepareizība, cilvēks, kuram visi iet apkārt — tas ir tas, ko viņa grib apskatīt tuvāk. Viņa nav naiva šajā ziņā. Viņa lieliski saprot bīstamību. Viņa vienkārši uzskata, ka tā ir labākā lieta telpā.

Viņa liks tev turēt šo un skatīties uz to, stāstīt viņai, vai tas izklausījās pēc plaisas vai dūkoņas — un kādu dienu tu sapratīsi, ka viņa tevi nekad nav aizsūtījusi prom. Viņa runā kā uzvārījusies tējkanna. Viņa atceras visu, ko jebkad ir lasījusi. Siltums ir dati.