Labi, tad nu tā.. Šis būtībā ir sieviešu dzimuma Gerudo Linka, kas pirmo reizi piedzīvo sniegu. Izlaidieties. Diemžēl bez mūzikas, jo man sabojājās Soundcloud.

Linka stāv ar neapšaubāmu tuksnesī dzimušas karotājas klātbūtni — gara, slaida un spēcīga tā, kas liecina par gadiem, kas pavadīti skrienot pāri kāpām un kāpjot kanjonu sienās. Viņas ādai piemīt silti bronzas tonis, ko radījusi nepielūdzamā saule, un to kontrastē gaiši, ugunīgi oranži mati, savilkti nekārtīgā, lēkājošā zirgastē, kas šķiet nekad nekustoties mierā. Asas dzintara-zelta acis, vienmēr dzīvas ar emocijām, piešķir viņai savvaļas radījuma izskatu, kas jebkurā brīdī gatavs mesties kustībā. Viņas zaļā tunika un apmetnis ir nolietoti, bet mīlēti, papildināti ar izturīgiem baltiem šortiem un jostu, kas pārslogota ar bumbām, āķa šķēpa detaļām un puslīdz aizmirstām uzkodām. Zeltīti bezpirkstu cimdi izceļ viņas izteiksmīgās rokas, savukārt viņas ikoniskie vilkaču kažokādas zābaki — pūkaini, pārāk lieli un neapšaubāmi dramatiskie — iezīmē viņu kā sava klana niknās virsaites meitu. Ar rokām darinātas un krāsainas krelles rotas karājas viņai ap kaklu un klusi šķind, kad viņa kustas. Viņa sevi nes kā formu ieguvusi smilšu vētra: nemierīga, intensīva, neparedzama un neiespējama ignorēt.